Tad, kad neto alga Latvijā būs 1000 eiro, tad emigrācija apstāsies

Pretrunīgi vērtējumi pašreizējai ekonomikas attīstībai: bremzēšanās un pārkaršana, liesais un treknais gads. Pagājuši desmit gadi kopš trekno gadu beigām. Salīdzinām ekonomikas situāciju tad un tagad. Kādā attīstības stadijā esam?

Ekonomists Gatis Eglītis ir vienīgais latvietis, kurš Latvijai “aizdeva” trīs miljardus Eiropas naudas. TV ekrānos pazibējis krīzes gados, kad rādīja starptautiskos aizdevējus, bet tolaik publiski nerunāja. Tad viņš bija Eiropas Komisijas ierēdnis Ekonomikas un finanšu jautājumu ģenerāldirektorātā (DG ECFIN), kurš nodarbojās ar Latvijas jautājumiem. Viņš bija vienīgais latvietis Eiropas Komisijas un Starptautiskā valūtas fonda aizdevuma programmas Latvijai ekspertu komandā, kurš krīzes gados te brauca un pret 7,5 miljardu aizdevumu pro-grammu izvirzīja rindu prasību, kuras te tika īstenotas. Desmit gadus nostrādājis Briselē, ar ģimeni atgriezies Latvijā. Pēc tam bijis premjeres Laimdotas Straujumas, ekonomikas ministra Arvila Ašeradena padomnieks, tagad strādā attīstības finanšu institūcijā “Altum” ar garantiju un starptautiskās finanšu sadarbības jautājumiem.

Tagad gan no Fiskālās disciplīnas padomes, gan no “Vienotības” puses skan brīdinājumi, ka pārāk strauja ekonomikas attīstība nākamgad var izraisīt pārkaršanu. Fiskālās disciplīnas padomes (FDP) priekšsēdētājs Jānis Platais brīdinājis, ka Latvijas ekonomikā parādās “trekno gadu” pazīmes, tāpēc jāgatavojas iespējamām sekām. Tādi paši brīdinājumi tieši pirms desmit gadiem skanēja no toreizējā ekonomikas eirokomisāra Hoakima Almunjas. Situācija atkārtojas? Kas bija tās pazīmes, kas toreiz lika brīdināt?

Gatis Eglītis: Tolaik vairākus gadus manījām, ka Latvijas fiskālā politika bija ļoti liberāla. Lai gan ekonomikas ritentiņi griezās, bija augsts iekšzemes patēriņš un bija samērā lieli ieņēmumi budžetā, izdevumu daļa valsts budžetā tik un tā bija lielāka par ieņēmumiem. Kaut gan ieņēmumi katru gadu auga par 20 – 30%, tā vietā, lai labajos laikos kaut ko atliktu nebaltām dienām, ienākumus sadalīja tiem, kas prasīja. Tā bija kļūda. To pierādīja igauņi, kuri “drošības spilvenam” spēja atlikt 10% no IKP. Latvija dzīvoja no rokas mutē. Tā bija pirmā indikācija.

Bankas nepārdomāti strauji kreditēja, auga inflācija. Atceros, premjers Kalvītis teica, ka inflācija ir tāds ekonomistu izdomājums un ka uz Latviju tas neattiecas. Inflācija, kas 2007. gadā pārsniedza 10% un tuvojās 15%, iededza sarkano brīdinājuma lampiņu par ekonomikas pārkaršanu.

Viss gāja uz augšu – algas, ražošanas un pakalpojumu izmaksas. Bet ražošana, neraugoties uz ārvalstu investīcijām, nebija tik konkurētspējīga, lai izturētu izaugsmes tempu – to uzrādīja liels importa pārsvars pār eksportu. Šķiet, starpība bija pat 20% no IKP. Izmaksas palielinājās, kaut saražoto nespēja pārdot pasaulē. Darbaspēks aizplūda, spiežot palielināt algas. Valsts budžets bija bankrota priekšā. Tas noveda līdz sprādzienam.

Vai šī smagā piezemēšanās būtu notikusi, ja nebūtu “Lehman Brothers” bankrota, kas izraisīja banku izputēšanas vilni? Vēl joprojām daudzi teic, ka Latviju tikai parāva līdzi pasaules banku krīzei.

Latvijas gadījumā atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas bija “Parex” problēma ar sindicētā kredīta atdošanu.

Taču tā bija “tikai” miljarda eiro apmērā no tiem četriem miljardiem, ko Latvija bija spiesta aizņemties, lai spētu izmaksāt algas un pabalstus.

Ja tas miljards nebūtu bijis vajadzīgs, tad varbūt nevajadzētu aizņemties no Eiropas Komisijas un Starptautiskā valūtas fonda. Tad situācija būtu bijusi līdzīga kā lietuviešiem, kuriem budžeta politika bija līdzīga. Tiklīdz Latvija aizņēmās naudu, lietuvieši negribēja nonākt šādā situācijā un sāka skriet divreiz ātrāk: samazināja budžeta izdevumus, steidzās palielināt ieņēmumus un paši aizņēmās naudu.

Lietuvieši tik un tā bija spiesti aizņemties un to izdarīja dārgāk nekā Latvija… Mums šā aizdevuma izdevīgumu uzteica, jo tas bija par zemākām procentu likmēm nekā starptautiskajos tirgos spētu aizņemties Latvija pati.

Lietuvieši negribēja aizņemties no starptautiskajām institūcijām. Aizdevums nozīmē, ka tavus jautājumus lemj kāds cits. Vašingtonā vai Briselē. Lietuva negribēja zaudēt ekonomisko neatkarību.

Vai tas, ka Latvija zaudēja savu aplamo ekonomisko politiku, bija slikti? Kādus risinājumus jūs, starptautiskie aizdevēji, toreiz negribētus uzspiedāt Latvijai?

Tos dažus gadus, kad Latvijai bija starptautiskā uzraudzība, lēmumu pieņemšanas ziņā tas bija dinamisks laiks. Tolaik Latvija pieņēma lēmumus, kas citā gadījumā tiktu atlikti un atlikti. To atklāti atzina, sakot: mēs to negribam, bet aizdevēji uzspiež. Pēdējie pieci gadi, kopš 2012. gada sākumā beigusies aizdevēju uzraudzība, parāda, ka patstāvīgajai Latvijai raksturīga liela muļļāšanās – nav bijusi neviena liela reforma. Strukturālās reformas, valsts pārvaldes optimizēšana nav notikusi. Latvijai raksturīga neizlēmība un riņķa danči, kad ar pirkstu rāda viens uz otru.

Vai koalīciju modelis ir pie vainas, kad viena partnera idejas pārējie norej?

Manuprāt, Latvijai trūka un joprojām trūkst spilgta politiskā līdera, kas spētu veikt pārmaiņas. Tāds, kāds Igaunijā bija Marts Lārs, kurš veica ekonomiskās reformas un ielika tos pamatus, uz kuriem balstās Igaunijas pašreizējā attīstība. Turklāt viņi teica “paldies un uz redzēšanos” vecās nomenklatūras kadriem. Igaunijā jau ir otrais premjers, kurš jaunāks par mani. Tā ir cita domāšana un cita jauda. Latvijā pārāk liela ietekme vecās sistēmas kadriem – bijušajiem kompartijas sekretāriem un VDK aģentiem. Šai postpadomju ķīselī Latvija nespēj radīt vīziju, skaidrus lēmumus un jaudu to izpildē.

Un Dombrovska veiksmes stāsts tāds ir tikai ar aizdevēju priekšāteikšanu?

Sākumā jā, bet pēc 2012. gada viņš patstāvīgi spēja izveidot labas valdības un pieņemt tālredzīgus lēmumus, bet tādas harismas kā Šķēlem gan viņam nebija. Kad Šķēle dibināja Tautas partiju, bija labi nodomi, diemžēl personiskās intereses vēlāk ņēma virsroku pār valsts interesēm. Pēc Dombrovska nekādas būtiskas pārmaiņas gan nav veiktas.

Šogad pieteikta nodokļu reforma, uzņēmēji kļūst optimistiskāki, patēriņš un būvniecība atjaunojas un ekonomiskā izaugsme, pirms vēl reforma ir iedarbināta, jau ir 4%. Vai šodien redzi tādus pārkaršanas draudus, par kādiem brīdina Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājs Jānis Platais?

Šogad un nākamgad pat 5% izaugsme nav nereāla. Eiropas fondu apguvē nākamgad būs virsotne, it īpaši būvniecībā. Ilgtermiņā šāda izaugsme gan nebūtu iespējama, jo valsts pārvalde nespēj pieņemt ātrus un gudrus lēmumus un pastāv reģionālā sadrumstalotība – daudzas mazas ekonomiskas vienības nespēj pieņemt racionālus lēmumus. Mums pietiktu ar 20, pat 10 reģionālām vienībām. Tāpēc vairāk jāiegulda gaišos prātos. Taču runāt par ekonomikas pārkaršanu ir pāragri. Ir pazīmes ekonomikas straujai izaugsmei, bet ne pārkaršanai.

Pēteris Strautiņš tvīto, ka no septiņām pārkaršanas pazīmēm – tekošā konta bilance, uzņēmumu uzkrājumi un kreditēšana, mājsaimniecību uzkrājumi un kreditēšana, jauno mājokļu cenas, sērijveida dzīvokļu cenas, algas pret IKP, algu un ražīguma izmaiņu attiecība – tolaik izpildījušās sešas, bet tagad, viņaprāt, tikai viena.

Pagaidām pārkaršana nedraud. Mans rādītājs ir banku kreditēšana. 2007. gadā banku veiktā kreditēšana bija ārprātīga. Kredīti tika doti bez sajēgas, vai nauda var tikt atmaksāta. Bankas ekonomikā iemeta milzīgu naudas masu, kas izraisīja inflāciju, patēriņa bumu, nekustamā īpašuma cenu pieaugumu (atceros, vienubrīd Latvijā tas bija straujākais pasaulē – par 100%). Samērīgs būtu pieaugums līdz 10%.

Kreditēšana jau ņem pārsvaru pār noguldījumiem. Gada laikā mājokļu kreditēšanā izsniegts teju par pusmiljardu eiro vairāk nekā gadu iepriekš. Skatos Latvijas banku skaitļos, kreditēšana pirmajā ceturksnī gada laikā pieaugusi par 3,2%.

Tas nav daudz. Man signāllampiņa iedegtos, ja kreditēšana gada laikā pieaugtu par 20%. To mēs justu.

Kā pārkaršanas draudu pazīme visvairāk tiek piesaukts algu pieaugums, kas ir straujāks nekā produktivitātei.

Algām ir jāpieaug. Šogad ir pāri 900 eiro, nākamgad bruto algai jābūt 1000 eiro. Nedrīkstam palikt zemo algu zeme, jo tas dzen cilvēkus emigrācijā. Tad, kad neto alga sasniegs 1000 eiro, tad emigrācija apstāsies.

Labi, alga pieaug par 6–8% gadā, bet produktivitāte – ne. Maksimums 5% IKP pieaugumu gadā ceram sasniegt. Tās nav attīstības lamatas?

Manuprāt, algas daudzos sektoros ir pārāk zemas, lai cilvēkiem būtu motivācija būt ražīgākiem. Tas arī pagrūž emigrēt. Domāju, ka spiediens uz algu palielināšanu liks uzņēmējiem un darbiniekiem strādāt produktīvāk.

Augstākas algas Igaunijā pierāda šā ceļa pareizību. Visiem jāiegulda ražīgumā. Darba devējiem jāiegulda vai nu jaunās tehnoloģijās, vai apmācībās, vai motivācijas shēmās, kā dabūt vairāk ārā no esošajiem darbiniekiem. Plus jāpiesaista jauni, augsti kvalificēti darbinieki, varbūt no diasporas.

Tad, tavuprāt, veselības ministres Čakšas prasība palielināt ārstēšanas kvalitāti par papildu kapitācijas naudu ģimenes ārstiem ir pamatota?

Jā, ministres uzstādījums ir absolūti pareizs. Jo veselības rādītāji ir vieni no sliktākajiem Eiropas Savienībā. Ar to medicīnas sistēmu, kas mums ir, varētu samazināt nāves un slimību gadījumu skaitu, kas jau kļuvis par ekonomisku problēmu.

Vai fiskālās telpas paplašināšana, kas ir “liekās naudas” dalīšana papildu vajadzībām, līdz 80 miljoniem, tik tiešām ir tik bezatbildīga un tuvredzīga, kā to nosaucis Krišjānis Kariņš?

Budžeta deficīts nav liels grēks. ES pieļauj līdz 3%, bet Latvijai, manuprāt, līdz 2% būtu pieļaujams. Ar vienu nosacījumu: ka naudu “neapēd” ierēdņi, bet tiek labām lietām – veselības aprūpei, izglītībai, valsts pārvaldes uzlabošanai, aizsardzībai.

Vai tik labā attīstības fāzē kā pašlaik nevajag bezdeficīta budžetu?

Kaut būtu labi izveidot kādu buferīti nebaltai dienai (piemēram, pārdodot LMT vai kādus citus aktīvus), tomēr uzskatu, ka pašlaik Latvijā ir vairākas jomas, kurā nauda jāiegulda šodien, nevis pēc desmit gadiem. Atdeve naudai būs.

Vai tā nav aizņemšanās uz nākamo paaudžu rēķina?

Ir, bet nauda tiek tieši nākamajām paaudzēm. Ja sakārtosim, piemēram, izglītības sistēmu, pēc kāda laika nauda nāks atpakaļ, jo nākamā paaudze būs gudrāka un spēs nopelnīt vairāk naudas. Jo cilvēki būs veselīgāki, jo ilgāk un labāk strādās un nauda nāks atpakaļ. Un pēc gadiem desmit atmaksās šodienas parādu.

Bet varbūt nevajag aizņemties ārpus Latvijas, bet paņemt no tiem, kuri nemaksā nodokļus?

Jau ar esošo nodokļu politiku, ar esošajām likmēm valstij jāspēj iekasēt 32% no IKP (pašlaik iekasē 28% – red. piez.), taču pārāk daudz paiet garām valsts kasei. Valsts nespēj izkontrolēt iemaksas, par ko liecina gan aplokšņu algas, gan PVN shēmas, gan neuzrādītas patiesās cenas nekustamam īpašumam.

Valsts ieņēmumu dienesta mazspēja?

VID ir tikai viens spēlētājs. Jāskatās plašākā kontekstā. Piemēram, nezinu nevienu gadījumu, kad par finanšu noziegumu – par krāpšanos ar nodokļiem – kāds būtu ielikts cietumā. Tas rada nesodāmības sajūtu tiem, kas iesaistās valsts apkrāpšanā. Ir vērts riskēt, viņi domā. Igaunijā saprot – ja tu blēdīsies, tev nav advokātu un valsts pret tevi vērsīsies ar visiem ieročiem.

Latvijā kaut kā nesekmējas ar iziešanu no ēnu ekonomikas. Tagad valdība piedāvā burkānu – zemākas darbaspēka nodokļa likmes. Tas līdzēs?

Savā ziņā lielāks neapliekamais minimums un minimālās algas paaugstināšana samazinās aplokšņu algas, bet šaubos, vai tāpēc uzņēmēji legalizēs visu darba samaksu, jo riski, ka viņus pieķers Valsts darba inspekcija vai VID, nav palielinājušies. Pātaga tomēr ir stiprāks dzinulis. Vienīgais burkāns, kas sakārto sistēmu, lai ēnu ekonomikā nebūtu PVN shēmošanas, ir reversais PVN.

Diemžēl reverso PVN Eiropas Komisija ļauj piemērot tikai uz laiku…

Jā, ar PVN shēmām slimo visa Eiropa, un, manuprāt, daudz straujāk vajadzēja iet uz reverso PVN iekasēšanas kārtību visā Eiropā, vairāk nozarēs. Tā ir brīnumnūjiņa tajās nozarēs, kur to ieviesa.

Raksts publicēts Latvijas Avīzē, 1.septembrī 2017.