Valsts uzņēmumu un ostu saimniecība – kā tiek pārvaldīti 10+ miljardu aktīvi?

Valstij, tātad mums – nodokļu maksātājiem, piederošo uzņēmumu aktīvu vērtība pārsniedz 8 miljardus eiro. Pašvaldībām pilnībā vai daļēji piederošo uzņēmumu skaits sasniedz vairākus simtus, tāpēc gudra un profesionāla kapitāla daļu pārvaldība var būtiski celt mūsu kopējo labklājību. Valsts un pašvaldību uzņēmumi darbojas dažādās nozarēs, sniedz mums svarīgus un ikdienā nepieciešamus pakalpojumus, tādējādi veidojot mūsu dzīves kvalitāti. Kā Latvijai ir veicies ar valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pārvaldību pēdējo gadu laikā?

Daudzi atcerēsies, ka pirms 2008. gada ekonomiskās krīzes valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību valdes un padomes galvenokārt kalpoja kā stabils ienākumu un ietekmes avots politiķiem, partijām un tām pietuvinātām personām un par kvalitatīvu, profesionālu valsts kapitāla pārvaldīšanu reti kurš runāja. Aiz muguras bija vairāki lielo uzņēmumu pri(h)vatizācijas skandāli, tāpēc lielai daļai sabiedrības šķita pareizāk, ka lielie stratēģiskie uzņēmumi ir palikuši valsts īpašumā, lai arī cik brīžiem necaurspīdīga un saimnieciski neveiksmīga būtu to pārvaldība.

Tikai pateicoties starptautisko aizdevēju (EK, SVF) spiedienam, sākot ar 2009. gadu, valsts sāka spert pirmos soļus valsts uzņēmumu saimniecības sakārtošanā: piemēram, tika apkopota informācija par daudzajām valsts kapitālsabiedrībām, veikts apjomīgs izvērtējums un rekomendācijas par valsts līdzdalības saglabāšanu vai izbeigšanu dažādās kapitālsabiedrībās, pieņemts Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likums un audzēta kapacitāte un zināšanas, lai Pārresoru koordinācijas centrs (PKC) varētu veidot un pārraudzīt valsts kapitālsabiedrību pārvaldības politiku.

Līdzīgi kā Somijā, Zviedrijā un Honkongā, likumprojekta sākotnējais mērķis bija dažu gadu laikā Ministru prezidenta pakļautībā izveidot centralizētu, profesionālu un no nozaru ministrijām neatkarīgu valsts kapitālsabiedrību pārvaldītāju, tomēr politiskās partijas un ministrijas nebija gatavas atteikties no ietekmes zaudēšanas pelnošo valsts uzņēmumu pārvaldībā.

Ļoti svarīgs impulss tālākiem soļiem bija iestāšanās sarunas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (ESAO, angliski “Organization for Economic Cooperation and Development” (OECD)), kuras viens no svarīgākajiem darbības virzieniem ir starptautisku standartu un labās prakses veidošana valsts uzņēmumu pārvaldes jautājumos. ESAO iestāšanās process bija lieliska izdevība Latvijā izveidot un nostiprināt augstākā līmeņa valsts aktīvu pārvaldes sistēmu, kas ilgākā periodā vairotu valsts labklājību un budžeta ieņēmumus.

Atceros, kā 2014. gada decembrī, pārstāvēdams toreizējo darba devēju Eiropas Komisiju ESAO darba grupā, kura vērtēja Latvijas paveikto un vēl darāmo valsts uzņēmumu pārvaldības jomā, publiski aicināju ESAO kolēģus Latvijai nedot “avansus”, bet pagaidīt, kamēr tiek pilnībā ieviestas ESAO rekomendācijas, pat ja tas nozīmētu vēlāku iestāšanos ESAO. Kā zināms, ESAO Latvijai izvirzīja vairākus “mājas darbus”, no kuriem zināmākie ir padomju atjaunošana lielajās valsts kapitālsabiedrībās, kapitālsabiedrību vidēja termiņa darbības stratēģiju izstrāde, starptautisko finanšu pārskatu standartu ieviešana lielajos valsts uzņēmumos, skaidri definēti principi valsts līdzdalības kapitālsabiedrībās pamatošanai utt.

Kā secina ESAO savā 2017. gada maija vērtējumā par Latvijas paveikto korporatīvās pārvaldības jomā, padomju veidošanas “mājas darbs” ir izpildīts, tomēr nepieciešams domāt par turpmākiem iespējamiem uzlabojumiem. Viens no tiem ir padomes locekļu nominācijas komisiju veidošanas process un sastāvs, kurā pašreiz noteicošā loma bieži vien ir ministriju pārstāvjiem, kas, visdrīzāk, rūpējas, lai konkursos uzvarētu ministram un partijām daudzmaz lojāli un zināmi kandidāti. Pēc maniem novērojumiem, tas jo īpaši ir izplatīts Satiksmes ministrijas pakļautībā esošo uzņēmumu padomju atlases konkursos, jo padomēs ievēlētas daudzas ar Satiksmes ministriju iepriekš vai joprojām tā vai citādi saistītas personas – bijušie ierēdņi, kapitālsabiedrību valdes locekļi utt. Šāda situācija, visdrīzāk, nemotivē vai attur turpmākajos atlases konkursos piedalīties neatkarīgiem augstas klases biznesa profesionāļiem no privātā sektora.

Tāpat ESAO pēcuzraudzības ziņojumā norādīts, ka ESAO korporatīvās pārvaldības principiem pilnībā neatbilstoša ir prasība, ka kapitālsabiedrību padomēm jāsaņem Satiksmes ministrijas saskaņojums valdes locekļu atsaukšanai no amata vai ievēlēšanai amatā, tomēr nupat tas noticis VAS “Pasažieru vilciens” valdes priekšsēdētāja ievēlēšanas gadījumā.

ESAO vērtējumā, ir nepieciešams arī izvērtēt iespējas pārskatīt “neatkarīga” padomes locekļa definīciju un turpmāk kā neatbilstošus neatkarīga padomes locekļa prasībām noteikt kandidātus, kas strādā kā valdības vai ministriju padomnieki, kas ir strādājuši attiecīgajā ministrijā nesenā pagātnē vai ir atradušies vadošos amatos citos valsts uzņēmumos, kas ir attiecīgās ministrijas pārraudzībā. Ja tiktu piemērots stingrāks neatkarības definējums, tad, ESAO skatījumā, “Latvijas gaisa satiksmes”, “Augstsprieguma tīkla”, CSDD un “Latvijas autoceļu uzturētāja” veidotās padomes lielā mērā nevarētu uzskatīt par neatkarīgām. ESAO arī rekomendē atcelt prasību, ka visi iepirkumi, kas pārsniedz EUR 142 000, padomei ir jāsaskaņo ar attiecīgo ministriju.

Jau agrāk ESAO rekomendēja veidot padomes arī trīs lielajās valsts slimnīcās, bet Latvijas puse pret to stingri iebilda, argumentējot, ka slimnīcas nav komerciāli orientētas kapitālsabiedrības. Tomēr jāatceras, ka 2018. gadā veselības budžets pēc ilgiem laikiem sasniegs vienu miljardu eiro, un, domājams, nodokļu maksātājiem būs tiesības sagaidīt saimnieciski kvalitatīvāku un finansiāli efektīvāku slimnīcu pārvaldību, kas ietver arī padomes veidošanu valdes darba uzraudzībai.

Kopumā gan jāsecina, ka, vērtējot lielo uzņēmumu jaundibināto padomju sastāvu, lielākajai daļai padomes locekļu ir augsti vērtējama vadības darba pieredze privātuzņēmumos vai citās valsts kapitālsabiedrībās, kā arī nepieciešamā nozaru ekspertīze, tāpēc ir jādod laiks jaunajām padomēm sevi pierādīt. Tas pats attiecas arī uz lielo valsts uzņēmumu valdēm – kopumā to sastāvs un rīcībspēja vieš cerības šo uzņēmumu tālākai izaugsmei. Tāpēc prieks, ka pēdējo gadu laikā nav bijuši tādi gadījumi kā Šlesera “šofera dēla” sāga 2009. gadā.

Kas vēl būtu jādara, lai Latvija sasniegtu pasaules līmeņa valsts aktīvu pārvaldes sistēmu?

1. Joprojām valsts ierēdņiem un politiķiem, kuriem bieži nav pietiekamas izpratnes par modernas ekonomikas pamatprincipiem un lēmumu pieņemšanu biznesa struktūrās, ir liela teikšana pār ministriju pārvaldībā esošo uzņēmumu vadību un stratēģiskajiem lēmumiem, tāpēc būtu jāvirzās uz vismaz komerciālo valsts uzņēmumu centralizētu pārvaldīšanu Ministru prezidenta paspārnē, kuru uzticētu nelielai, neatkarīgai, augsti kvalificētai un labi apmaksātai profesionālu ekspertu un finansistu komandai.

2. Ne starptautisko aizdevēju, ne ESAO spiediens diemžēl nav varējis pārliecināt Latvijas valdību mazināt pašvaldību autonomiju uzņēmumu pārvaldībā. Pašvaldību uzņēmumi joprojām ir atstāti ārpus kopējā valsts uzņēmumu pārvaldes attīstības ietvara, tāpēc šajos uzņēmumos bieži vien saimnieko, kā grib un māk.

Tas ietver savējo bīdīšanu atbildīgos amatos bez attiecīgās kompetences, konkurences ierobežošanu svarīgos sektoros un saimnieciski apšaubāmu lēmumu pieņemšanu, kas noved pie relatīvi dārgiem un nekvalitatīviem pakalpojumiem, starp kuriem ir siltuma un ūdens apgāde, māju apsaimniekošana, transports, atkritumu savākšana utt. Profesionāli pārvaldīti pašvaldības uzņēmumi varētu būtiski uzlabot iedzīvotāju dzīves līmeni gan reģionos, gan Rīgā.

3. Līdzīgi ir ar lielo ostu pārvaldi, kas arī “izkritusi” no kopējā labākas valsts uzņēmumu pārvaldes attīstības ietvara. Ostu valdēs līdzvērtīgi (50/50) lēmumus pieņem pašvaldību valdošo partiju pārstāvji un valsts ieceltie pārstāvji: parasti partiju uzticības personas vai valsts sekretāri. Salīdzinājumam, Klaipēdas osta, kura ir strauji attīstījusies pēdējo gadu laikā, ir valsts kapitālsabiedrība, kurā Lietuvas valstij pieder 100% kapitāla daļu un sekojoši pilnas lēmumtiesības. Pašlaik ir pamats apšaubīt lielākās daļas ostu valdes locekļu kompetenci un zināšanas par ostu darbību, pietiekama laika ieguldījumu, lai iedziļinātos sarežģītos jautājumos, un spēju rosināt un pieņemt stratēģiski gudrus attīstības lēmumus.

Piemēram, ir grūti noticēt, ka valsts sekretāri, kuri ikdienā ir atbildīgi par ļoti daudziem citiem jautājumiem, spēj sniegt kvalitatīvu ieguldījumu ostas darba izvērtējumā un stratēģiskajā plānošanā. Tāpat arī var novērot, ka Ventspils ostā liela daļa izdevumu ir ar ostas darbību nesaistīti: sporta klubu un mediju finansēšana, pilsētas ielu rekonstrukcija, pašvaldības iestāžu finansēšana (komunālā pārvalde, policija) utt. Šādi finansējuma līgumi atņem naudu ar ostas attīstību saistītām aktivitātēm.

4. Nepieciešama valsts īpašumtiesību pārskatīšana un, iespējams, daļas aktīvu atsavināšana, jo īpaši gadījumos, kad par to jau agrāk ir lēmusi valdība, jo pamatā valstij un pašvaldībām būtu jāmazina iesaistīšanās uzņēmējdarbībā. Profesionāli organizējot valstij vairs nevajadzīgu aktīvu pārdošanu (stratēģiskie investori, akciju kotēšana biržā, izsoles utt.) jomās, kur pastāv pietiekama konkurence vai zudis cits pamatojums līdzdalībai kapitālsabiedrībā, valsts un pašvaldības var iegūt līdzekļus citu, svarīgāku vajadzību finansēšanai.

Vajadzētu arī apsvērt lielo valsts un pašvaldību uzņēmumu akciju pārdošanu nelielā apjomā (piem., 10–20% no pamatkapitāla) vai veicināt obligāciju izvietošanu biržā (līdzīgi kā “Latvenergo” un “Altum”), jo tas valsts un pašvaldību uzņēmumos palīdzētu ienest un pilnveidot labas korporatīvās pārvaldības principus, sekmējot šo uzņēmumu profesionālāku pārvaldību, līdz ar to arī augstāku kapitāla atdevi un vērtības pieaugumu.

Raksts publicēts Delfi.lv 19.oktobrī 2017.