Jaunuzņēmumu likuma brāķis un ierēdniecības bailes

Pirms gada Saeimai pieņemot Ekonomikas ministrijas izstrādāto Jaunuzņēmumu darbības atbalsta likumprojektu, kura mērķis ir veicināt strauji augošu tehnoloģiju uzņēmumu jeb jaunuzņēmumu (angliski start-up) veidošanos Latvijā, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens solīja, ka likuma ieviešanas rezultātā Latvijā ik gadu radīsies vismaz 30 šādi uzņēmumi, kas būs piesaistījuši aptuveni 160 augsti kvalificētus darbiniekus.

Likuma mērķis cēls: ar terminētu nodokļu sloga mazināšanu jauniem, inovatīviem tehnoloģiju uzņēmumiem no Latvijas un tuvajām kaimiņzemēm, veidot starptautiski pievilcīgu darbības vidi, kurā rastos jauni, strauji augoši veiksmes stāsti, līdzīgi kā Mikrotik, ask.fm un Funderful Latvijā vai Skype un Transferwise Igaunijā.

Diemžēl, gandrīz gadu pēc likuma stāšanās spēkā, Jaunuzņēmumu atbalsta programmā ir tikai viens, neliels apstiprināts projekts, kas diez vai spēs dot “būtisku nozīmi Latvijas ekonomiskās izaugsmes, pievienotās vērtības un inovācijas sekmēšanā”, kā cerēja ministra kungs. No zinātājiem dzirdams, ka kritēriji, lai kvalificētos jaunuzņēmumu likuma atbalstam, ir par šauru, bet LIAA likuma ieviešanu veic kaitinoši birokrātiskā veidā. Pozitīvi, ka Ekonomikas ministrija ar sadarbības partneriem steidz likuma brāķi labot: plānotie grozījumi ir vēlami un, visdrīzāk, uzlabos un vienkāršos likumu.

Jaunuzņēmuma likuma projekts atspoguļo, manā skatījumā, būtisku problēmu Latvijas ierēdniecībā: tiek radītas smagnējas, birokrātiskas un neefektīvas valsts atbalsta programmas, kas nedod kvalitatīvu atbalstu uzņēmējiem un ir piezemētas ambīciju ziņā. Tā vietā, lai radītu vienkāršas, saprotamas un uzņēmumiem izdevīgas atbalsta programmas, dažādu ministriju ierēdņi katrs uzkrauj pa kādam jaunam nosacījumam vai kritērijam vai dokumentu pamatojumam, radot būtiskus ierobežojumus vai sarežģītus šķēršļus un mazinot pozitīvo atbalsta programmas efektu. Kā piemēru var minēt bieži vien nesaprātīgo un birokrātiski smago Finanšu ministrijas uzraudzīto valsts atbalsta nosacījumu piemērošanu, kas ne vienu vien atbalsta programmu ir sabojājis. Šāds birokrātisks slogs ir jo smagāks tieši mazajiem uzņēmējiem, kas ierobežotos cilvēkresursus neproporcionāli daudz patērē gatavojot dokumentus, nevis, piemēram, nodarbojoties ar pārdošanu.

Mans izskaidrojums šādai rīcībai ir ierēdņu bailes, valsts atbalstu dalot. Bailes no Valsts Kontroles, bailes no Briseles auditiem un izmaksu neattiecināšanas, bailes no priekšniekiem, bailes no Finanšu ministrijas, bailes no citu ierēdņu nievāšanas par “savtīgiem” lēmumiem, bailes, ka atbalsta programma kļūs par nākamo mikrouzņēmumu likumu vai naudas caurumu, utt. Tieši tāpēc, bailēs no atbildības, ierēdņi cenšas nodrošināties par katru cenu: tiek darīts gandrīz viss, lai visdažādākos iespējamos riskus jau laicīgi neitralizētu, pat ja tas nozīmē neefektīvas, sarežģītas atbalsta programmas iznākumu vai vienkārši darbības imitāciju. Sak: iznīdēs nezāles, pat ja tomāti neaugs.

Tomēr nebūtu godīgi pārmest tikai ierēdņiem par šo apburto loku, jo lielos lēmumus pieņem ministri un partijas. Lēmumu pieņēmēji ir tie, kam ikdienā jārūpējas, lai svarīgi jautājumi neiestrēgst ierēdniecības līmenī, jāsaprot arī tehniskā līmenī kā labāk aizsargāt valsts intereses sarunās ar Briseli, un jāuzņemas lielāka atbildība par ierēdņu gatavotajiem likumprojektiem, koncepcijām un atbalsta programmām – to kvalitāti, ambīciju līmeni un saprātīgumu. Ministriem būtu jāspēj saprast kas strādā – kas nē, kā saprātīgi vadīt no nepieciešamiem lēmumiem izrietošus riskus, kā uzlabot ierēdņu darbu, utt. Skaidri politiski uzstādījumi un ministru gatavība pieņemt drosmīgākus lēmumus, visdrīzāk, mazinātu ierēdniecības pašaizsargāšanās instinktus un veicinātu valsts pārvaldes efektivitāti un radošumu.

Piedāvāju dažas pārdomas kā tuvāko gadu laikā varētu veicināt Latvijas jaunuzņēmumu vides pievilcību:

1. Ar papildus budžeta vietām, stipendijām un citiem stimuliem ir strauji jāaudzē IKT studentu un absolventu skaits, ļaujot arī talantīgiem ārvalstu studentiem pretendēt uz šīm stipendijām. Ar valsts atbalstu var palīdzēt pārkvalificēties agrāko gadu absolventiem programmēšanā. Tāpat ir nepieciešams vienkāršot imigrācijas prasības ārvalstu studentiem, kas ieguvuši grādu Latvijā, darba uzsākšanai inovatīvos jaunuzņēmumos, un jāīsteno vienkāršas un pretimnākošas imigrācijas prasības augsti kvalificētiem IKT ekspertiem no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Indijas, utt. Pamatizglītības līmenī jāveicina pastiprināta fizikas, ķīmijas un matemātikas zināšanu apguve, tai skaitā paplašinot obligāto eksāmenu pielietojumu.

2. Līdzīgi kā Rīgas Ekonomikas Augstskola un Rīgas Juridiskā Augstskola piedāvā starptautiska līmeņa ekonomikas un juridisko izglītību, ir ļoti atbalstāma Accenture vadītāja Maksima Jegorova doma Latvijā veidot starptautiska līmeņa IKT akadēmiju vai universitāti sadarbībā ar kādu no lielajiem tehnoloģiju uzņēmumiem un starptautiski respektablu mācību iestādi. Mācības angļu valodā un publisku un privātu līdzekļu finansētas stipendijas ļautu piesaistīt starptautiski konkurētspējīgus jauniešus un profesorus no dažādām valstīm. Konkurenta vai sabiedrotā parādīšanās varētu mudināt arī RTU un LU uzlabot savu programmēšanas programmu piedāvājumu.

3. Valstij ir jāfinansē profesionāli pārvaldīti tehnoloģiju un zinātniski ietilpīgu uzņēmumu inkubatori, kas jaunuzņēmumiem piedāvā akselerācijas pakalpojumus un sēklas finansējumu. Pozitīvi, ka Altum nupat ir izvēlējies trīs augsta līmeņa akselerācijas fondus, kas sniegs atbalstu tehnoloģiju uzņēmumu komandām 15 miljonu eiro apmērā (LIAA apsaimniekotie inkubatori paredzēti zemāka sarežģītības līmeņa uzņēmumu atbalstam). Šādi tehnoloģiju inkubatori varētu uzņemt jaunuzņēmumus noteiktās specializācijas sfērās: programmatūras izstrāde, fintech, edtech, elektronika, robotika, viedie materiāli, utt. Atrodoties inkubatorā, vajadzētu automātiski saņemt Jaunuzņēmumu atbalsta likumā paredzētos nodokļu atvieglojumus.

Svarīgi arī ar valsts atbalstītiem stimuliem panākt, lai lielie tehnoloģiju uzņēmumi veidotu savus izpētes centrus un laboratorijas pie tehnoloģiju inkubatoriem, kā tas ir citās pasaules tehnoloģiju lielpilsētās (Telaviva, Berlīne, Silīcija ieleja). Piemēram, pavisam nesen Rīgā tika atklāts Microsoft Inovāciju centrs, kas, iespējams, ir solis šajā virzienā. Vēl būtu vēlams paplašināt veiksmīgo Imprimatur Capital sēklas aizdevumu programmu, kas augsto tehnoloģiju uzņēmumiem izsniedza nenodrošinātus aizdevumus 50 000 eiro apmērā.

4. Brisele Latvijai ES Struktūrfondu aploksnē ir atvēlējusi vismaz 60 miljonus eiro četriem riska kapitāla fondiem, tāpēc svarīgi, lai šī nauda ar Altum starpniecību pietiekoši ātri nonāktu pie fondu pārvaldītājiem un tālāk jau perspektīviem, inovatīviem jaunuzņēmumiem. ES fondu naudas attiecināmības termiņš ar katru mēnesi samazinās, tāpēc jāizvairās no situācijas, kad uz ES fondu perioda beigām ap 2020. gadu tirgū parādās liels daudzums riska kapitāla naudas, kas salīdzinoši īsā laikā saprātīgi jāiegulda pelnošos projektos. Vēl var ar likumdošanas grozījumiem veicināt pensiju fondu ieguldījumus riska kapitāla fondos, piemēram 2-3% apmērā no uzkrātajiem resursiem.

Raksts publicēts Delfi.lv 1.novembrī 2017.