Vīzija par Rīgas finanšu centru un ‘Parex’ atskaņas

Gadu simtus Rīga ir ieņēmusi īpašu vietu Krievijas impērijas un Eiropas tirdzniecības un finanšu plūsmu apkalpošanā. Piemēram, 14. gadsimtā Rīgas tirgotāji (apvienoti Lielajā ģildē), izmantojot Rīgā valdošo viesu tirdzniecības aizliegumu, guva lielu peļņu, no Krievzemes tirgotājiem pārpērkot preces un pārdodot tālāk Hanzas tirgotājiem. Tomēr Rīgas “zelta laiki” veidojās 30–40 gadu posmā pirms Pirmā pasaules kara, kad iedzīvotāju skaits gandrīz pieckāršojās, tā izauga par vienu no lielākajiem Krievijas impērijas industriālajiem centriem un Rīgas osta kļuva par Krievijas lielāko eksporta ostu. Laba ekonomiskā pārvaldība, augstākā līmeņa tehniskā izglītība (Politehniskais institūts) un daudzu vietējo un starptautisko banku klātbūtne piesaistīja investīcijas no Krievijas impērijas reģioniem un Eiropas.

Tā laika Rīga daudzos elementos atgādina mūsdienu ekonomiskā izrāviena veiksmes stāstus Honkongu, Singapūru un Dubaiju, kas biznesam un investīcijām (tranzīta, ražošanas un tirdzniecības nozarēs) nodrošina labi pārvaldītu, tiesisku vidi (britu tiesu sistēmas pamati), modernus finanšu pakalpojumus un specifiskas reģiona zināšanas darbam ar kaimiņos esošajām lielajām pasaules ekonomikām (Ķīna, Indija) un dažkārt biznesam ne pārāk draudzīgiem reģioniem (arābu valstis, Irāna, Dienvidāzija). Vislabākais apliecinājums tā laika Rīgas biznesa un lielpilsētas statusam Eiropas mērogā ir bagātais jūgendstila arhitektūras mantojums, kas gadsimtu mijā būvēts turīgu tirgoņu, ražotāju un baņķieru ģimenēm.

Mūsdienu Rīgas nozīme Krievijas un Eiropas ekonomisko attiecību starpniecībā parādās vismaz divās lielās Latvijas ekonomikas nozarēs. Viena ir Latvijas tranzīta koridors un ostu pakalpojumi, kas joprojām nodrošina būtiskas Krievijas derīgo izrakteņu un preču daļas transportēšanu uz Eiropas un pasaules tirgiem. Piemēram, 2016. gadā uzņēmums “Latvijas dzelzceļš” ir guvis vairāk nekā 300 miljonu eiro ienākumus no dzelzceļa pakalpojumu eksporta, galvenokārt Krievijas kravu turētājiem, bet Rīgas osta ir kļuvusi par lielāko Krievijas ogļu kravu apkalpotāju starp Krievijas un Baltijas jūras valstu ostām.

Otra nozare ir finanšu pakalpojumu sniegšana Krievijas un NVS valstu uzņēmējiem un privātpersonām. Tās ir 13 bankas, kurās pēc Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) datiem ārvalstu klientu noguldījumi pārsniedz 20% no aktīviem. Šobrīd ārvalstu klientu noguldījumi veido ap 40% no kopējiem ap 20 miljardu eiro Latvijas banku sektora nebanku noguldījumiem un pārsvarā ir ASV dolāros (ap 66%). Apmēram trešdaļa no nerezidentu noguldījumu apjoma ir reģistrēta kā Eiropas Ekonomiskās zonas uzņēmumu un privātpersonu noguldījumi, vairāk nekā puse ir no eksotisku salu valstīm, un mazāk nekā 10% tiek oficiāli uzrādīti kā noguldījumi no Krievijas un NVS valstīm, tomēr FKTK patiesā labuma guvēju pārbaudes parāda, ka vismaz 70% no noguldījumiem veido Krievijas un NVS valstu kapitāls.

Ienesīgā austrumu klientu apkalpošana Latvijas bankās

Jau kopš V. Kargins un V. Krasovickis izveidoja pirmo valūtas maiņas punktu Padomju Savienībā, Rīga ir vilinājusi kaimiņvalstu naudu. Latvijas baņķieru ilggadējā pieredze un specifiskās zināšanas darbā ar Krievijas un NVS reģionu, spēja nodrošināt apkalpošanu krievu valodā, bieži vien lētāk un kvalitatīvāk nekā citos Eiropas finanšu centros, kļūšana par ES, eirozonas, NATO un OECD dalībvalsti ar labiem pārvaldības rādītājiem un izpratni par Rietumeiropas biznesu – tas viss ir veicinājis arvien lielākas naudas ieplūšanu Latvijas banku sistēmā.

Finanšu pakalpojumu sniegšana ir ienesīga nozare. Banku pakalpojumu eksports 2016. gadā sasniedza vairāk nekā 300 miljonus eiro (ap 10% no Latvijas pakalpojumu eksporta), tai skaitā “Rietumu banka” ģenerēja ap 180 miljonu eiro ieņēmumus un “ABLV banka” ap 142 miljonus eiro, lielākoties apkalpojot ārvalstu klientus. Katru gadu šīs nozares bankas nodokļos nomaksā vairāk nekā 70 miljonus eiro (IIN, UIN, sociālās iemaksas), un vislielākās algas Latvijā saņem finanšu sektorā strādājošie: 2017. gada 2. ceturksnī tie bija ap 2000 eiro bruto. Ārvalstu klientu bankās ir nodarbināti vismaz četri tūkstoši darbinieku (ABLV grupā un “Rietumu bankā” katrā ap 1000 darbinieku), un lielākā daļa šo darbavietu ir ar augstiem pievienotās vērtības rādītājiem.

Banku darbinieki un ar šo nozari saistītie profesionāļi (finansisti, grāmatveži, advokāti, notāri) gūst lielus ienākumus, kas audzē nodokļu masu un stiprina patēriņu un nodarbinātību vairākos sektoros, piemēram, mazumtirdzniecība, restorāni, dažādi pakalpojumi, nekustamā īpašuma pārvaldīšana, būvniecība utt. Ārvalstu klientu noguldījumi ir arī papildu resurss Latvijas komerckredītu un hipotekāro aizdevumu finansējumam. Kā piemērus var minēt “ABLV bankas” kredītportfeli ap 1 miljarda eiro apmērā, no kura gandrīz viss apjoms ir izsniegts Latvijas tirgū, un daudzmiljonu eiro “New Hanza City” projekta investīcijas.

Pēdējo divu gadu laikā ir noticis straujš ārvalstu klientu noguldījumu samazinājums no 12,3 miljardiem eiro 2015. gadā līdz 7,9 miljardiem eiro šā gada nogalē. Iespējamie iemesli ir dažādi: ir ieviestas daudz stingrākas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas prasības, ir slēgti ASV dolāru tiešie korespondentkonti ārvalstu klientu bankām, sadārdzinot un paildzinot ASV dolāru maksājumus, ir kritusies ASV dolāra vērtība (no gada sākuma vien ap 10%), kas samazina ārvalstu noguldījumu apjomu, pārrēķinot eiro, ir slēgta “Trasta Komercbanka”, ekonomiskā situācija Krievijā un NVS kļuvusi nestabilāka.

Krievijas kapitāla bēgšana un ārējas tirdzniecības ofšorizācija

Jāsāk ar to, ka privātais kapitāls Krievijā “nejūtas labi” un katru gadu no Krievijas “aizbēg” vairāki desmiti miljardu eiro – tā vietā, lai tiktu ieguldīti valsts infrastruktūrā, ražošanā, izglītībā un citās nozarēs. Ar daudzu Eiropas banku un juristu palīdzību tiek meklēti visdažādākie veidi, kā naudu izvietot ārpus valsts. Ņemot vērā Krievijas neprognozējamo biznesa vidi, tiesu sistēmu un ekonomiskās noziedzības līmeni (saskaņā ar “Kroll” ziņojumu 2016. gadā 73% uzņēmumu Krievijā saskārušies ar krāpšanu, 20% ar aktīvu zādzību un 17% ar uzņēmuma līdzekļu piesavināšanos), ir jābūt drosmīgam, lai uzņēmumu reģistrētu Krievijā un naudu turētu Krievijas bankā, jo īpaši zinot, ka pēdējā laikā ir bankrotējušas vairākas privātbankas.

Lai pasargātu biznesa intereses, tiek pirkta “apdrošināšana”: uzņēmumi tiek piereģistrēti kādā no ES valstīm (piemēram, Kiprā vai Nīderlandē) un nauda noguldīta kādā no Eiropas bankām, tostarp Latvijas. Tādā gadījumā, piemēram, negodīgu Krievijas valsts iestāžu darbinieku vai noziedzīgo grupējumu vēršanās pret “ārvalstu” uzņēmumiem ir apgrūtinātāka, jo ES reģistrētais uzņēmums var paļauties uz investīciju aizsardzības līgumu, ko Krievija noslēgusi ar attiecīgo valsti. Nav brīnums, ka oficiāli lielākie ārvalstu investori Krievijā ir nelielās ES valstis Kipra, Luksemburga, Nīderlande un Īrija, lai gan patiesībā aiz šīm investīcijām slēpjas “bēgošais” Krievijas kapitāls.

Krievijas un NVS valstu tirdzniecība ar Eiropu un pasauli ir jo īpaši “ofšorizēta” tā iemesla dēļ, ka valūtas konvertācijas un kapitāla kontroles noteikumi šajās valstīs neatbilst modernas starptautiskās tirdzniecības standartiem, tāpēc tiek meklētas iespējas tirgoties, izmantojot ES valstu likumdošanas un noteikumu bāzi (nevienā ES valstī nav valūtas un kapitāla kontroles likumu). Tādējādi vairākas ES valstis ir kļuvušas par nozīmīgiem Krievijas starptautiskās tirdzniecības starpniekiem, organizējot, piemēram, Krievijas ogļu piegādes Ķīnai.

Arī Latvijā ārvalstu klientu banku darbības modelis ir balstīts uz biznesa un tirdzniecības transakciju apkalpošanu, izmantojot “zema satura uzņēmumus” (parasti viens pārvaldnieks; visu darbību administrē beneficiāra valstī, piemēram, Krievijā), kas dibināti ārzonu jurisdikcijās, piemēram, Maltā, Kiprā, Apvienotajā Karalistē, Panamā, Belizā un Britu Virdžīnu salās. Ir vairāki izņēmumi ar nozīmīgāku “saimnieciskās darbības saturu”, piemēram, Krievijas kapitāla uzņēmums “Uralchem Trading” pirms dažiem gadiem pārcēla biroju no Šveices uz Rīgu, jo izmaksu un IKT infrastruktūras ziņā Rīga ir pievilcīgāka par citām Eiropas pilsētām.

Ārvalstu klientiem par attiecīgu komisijas maksu tiek piedāvāti dažādi pakalpojumi: pārskaitījumi un privātbaņķiera pakalpojumi, kontu un maksājumu karšu apkalpošana, tirdzniecības finansēšanas kreditēšana un iespēja izmantot produktus neklātienē. Šāds transakciju bizness (flow-based) ģenerē simtus miljonu eiro ikgadēju ienākumu no vairākus desmitus miljardu eiro lielām naudas plūsmām, kas katru gadu “iet tranzītā” caur Latvijas banku sistēmu. Piemēram, par katru ārvalstu klienta labā veiktu maksājumu tiek izrakstīts vismaz 15 eiro rēķins, lai gan patiesās pakalpojuma izmaksas var būt daži centi.

Tāpat tiek piedāvāti aktīvu pārvaldīšanas pakalpojumi, kas balstīti uz ārvalstu klienta noguldījuma apjomu (deposit-based). Piemēram, īpašās juridiskās struktūrās (Special Purpose Vehicles) tiek “iepakoti” dažādi turīgu klientu aktīvi: ieguldījumi uzņēmumu pamatkapitālā, aizdevumi, mājas, jahtas utt. Šajā segmentā ir jūtama spēcīga konkurence no citu ES finanšu centru puses, jo īpaši par noguldījumiem, kas pārsniedz 10 miljonus eiro.

Tā kā ārvalstu klientu noguldījumi un transakcijas ir lielākoties ASV dolāros, svarīgs jautājums nozarei ir ASV dolāra klīringa iespējas. 2016. gadā pēdējā korespondentbanka “Deutsche Bank USA” pārtrauca ASV dolāru maksājumu pakalpojumu sniegšanu. Pašreiz tikai “Citadelebankai” ir piekļuve ASV dolāru klīringam ar “Citibank” starpniecību, kamēr citām bankām ir jāiztiek ar “otrā līmeņa” bankām: austriešu “Reiffeisen”, krievu “Sberbank”, ķīniešu bankām utt. (skandināvu bankām ir savi ASV konti).

Ārvalstu klientu riski, Kipra un “Parex bankas” mācība

Galvenie riski, kas saistīti ar ārvalstu klientu apkalpošanu, ir kredītrisks, kas var rasties, piemēram, ja banka nespēj atgūt Krievijā izsniegtu kredītu, un likviditātes risks, ja, piemēram, bankai vienlaikus lielā apjomā jāatmaksā noguldījumi. Tieši tāpēc šīm bankām ir noteikti augstāki kapitāla pietiekamības (pēc būtības, īpašnieku ieguldījums bankas darbībā) un likviditātes (spēja segt īstermiņa maksājumus) rādītāji nekā citām bankām, kas apkalpo vietējos klientus: kopš 2013. gada vairāk nekā 70% aktīvu ir jātur drošās un likvīdās investīcijās (piem., ASV, Vācijas parādzīmes), lai jebkurā laikā varētu segt strauju ārvalstu klientu noguldījumu sarukumu.

Iespējamie ārvalstu klientu radītie riski tika padziļināti vērtēti pirms Latvijas iestāšanās eirozonā 2012.–2013. gadā. Vairākām ES dalībvalstīm un Eiropas Centrālajai Bankai bija bažas, ka Latvijā varētu atkārtoties Kipras banku scenārijs. Tās bija kļuvušas iecienītas vietas Krievijas kapitāla glabāšanai, tomēr naudu lielā apjomā ieguldīja Grieķijas ekonomikā, radot milzīgus zaudējumus un noguldījumu bēgšanu, kuru dēļ Kiprai bija nepieciešams ES un SVF aizdevums 10 miljardu eiro apmērā.

Tolaik starptautiskie aizdevēji uzstāja, ka nevar būt runa par noguldījumu atmaksu pilnā apjomā, bet tikai ES maksimāli noteiktie 100 000 eiro, kā rezultātā krievu uzņēmēji zaudēja desmitiem miljonu eiro ieguldījumu (ar domu, ka pašiem jāspēj izvērtēt riskus), bet Kipras nodokļu maksātāji tika pasaudzēti. Tāpēc salīdzinājumā arvien nejēdzīgāka izskatās “Parex” glābšana 2008. gadā. Visticamāk, nodokļu maksātājiem būtu bijis izdevīgāk, ja “Parex banka” tiktu nekavējoties slēgta, neļaujot aizplūst ārvalstu klientu noguldījumiem, un valsts izmaksātu ārvalstu klientiem maksimāli noteiktos 100 000 eiro. Nodokļu maksātājiem, visticamāk, arī nebūtu jāsedz 775 miljonu eiro sindicētā aizdevuma atmaksa (vai tikai daļēji), ko gadu pirms krīzes no vairākām starptautiskām bankām bija aizņēmusies “Parex banka”.

Valsts vilcināšanās ar bankas pārņemšanu arī ļāva bankas bijušajiem īpašniekiem saslēgt aizdomīgus aizdevumu un subordinētā kapitāla līgumus (valsts vēl vairākus gadus maksāja brangus procentus par šī kapitāla “lietošanu”), tāpēc Privatizācijas aģentūra un “Reverta” no bijušajiem bankas īpašniekiem cenšas piedzīt zaudējumus vairāk nekā 200 miljonu eiro apmērā (interesanti, ka galvenais tiesas procesa uzraugs no valsts puses – Privatizācijas aģentūras vadītājs – ir bijušais “Parex bankas” darbinieks). “Parex bankas” ne-glābšanas scenārijs, pēc SVF tā laika aprēķiniem, būtu izmaksājis ap 300–350 miljoniem eiro, kamēr šodien “Parex bankas” glābšanas sāga jau kopumā izmaksājusi vismaz 700 miljonus eiro.

Runājot par ārvalstu klientu radītiem riskiem, bieži tiek piesaukts Latvijas Krājbankas bankrots, tomēr šis gadījums ir atšķirīgs, jo kaitējumu radīja bankas īpašnieks-noziedznieks. Iespējams, ka banku regulatori Lietuvā un Latvijā, kā arī drošības dienesti nebija pietiekoši labi darījuši savu darbu, lai pasargātu banku klientus no īpašnieka noziedzīgajām darbībām. Interesanti, ka Lietuva, pretēji Latvijas valdības cerībām, izlēma neglābt Krājbankas īpašnieci “Snoras banku”, tādējādi, visticamāk, mazinot zaudējumus nodokļu maksātājiem.

Noziedzīgo ienākumu legalizācijas un “biznesa kultūras” riski

Visvairāk par ārvalstu klientu banku radītiem riskiem runā saistībā ar noziedzīgu līdzekļu legalizēšanas skandāliem. Latvijas bankas diemžēl ir bijušas iesaistītas vairākās skaļās Krievijas un NVS valstu korupcijas un nelegālu ienākumu legalizācijas shēmās, kas nedara godu banku sistēmai un adekvāti jāsoda. Nenoliedzami, Krievija un NVS valstis ir ļoti korumpētas (piemēram, 2016. gada “Transparency International” valstu korupcijas uztveres reitingā Krievija ir ierindota 131.vietā 176 valstu kopvērtējumā) un šajās valstīs tiek ģenerēts liels apjoms ekonomisko noziegumu rezultātā iegūtu noziedzīgu līdzekļu. Daļa no naudas, kas plūst caur Eiropas un Latvijas bankām, ir nelegāli iegūta: organizētā noziedzība, kukuļi ierēdņiem, otkati no publiskajiem iepirkumiem, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas utt.

Ārvalstu klientu pakalpojumiem ir raksturīga virkne paaugstinātu noziedzīgu līdzekļu legalizācijas risku: ģeogrāfiskie riski gan attiecībā uz klientu (ārzonas kompānijas), gan uz to patiesā labuma guvējiem (klienti no NVS valstīm), pakalpojumu riski (trasti, kredīti pret finanšu nodrošinājumu, korporatīvās kartes ar lielu karšu lietotāju skaitu), kā arī iespēja izmantot produktus neklātienē. Būtisks nelegālo ienākumu legalizēšanas risks ir Latvijas banku atkarība no korespondējošām attiecībām ar NVS valstu bankām, kas ik pa laikam figurē kaimiņvalstu krāpnieciskajās shēmās. Arvien biežāk nākas sastapties ar nelegālu ienākumu legalizēšanu maksātnespējas procesos (piemēram, “Trasta Komercbanka”).

Kā praksē tiek legalizēti noziedzīgie līdzekļi? Tie laiki, kad šaubīga izskata onkuļi nāca ar koferiem uz bankām, lielākoties ir pagātnē, un naudas atmazgāšanas metodes kļuvušas rafinētākas. Ierasti tiek radīti “čaulas” uzņēmumi ārzonās (vēlams, jurisdikcijās, kas nesadarbojas ar citu valstu tiesībsargājošām institūcijām), tiek atvērti konti dažādās ārvalstu bankās, kurās naudas izcelsmi nepārbauda pārāk skrupulozi, un veiktas fiktīvas transakcijas caur daudzu valstu kontiem, lai veidotu iespaidu, ka darījumi ir ekonomiski pamatoti un nauda saņemta legāla biznesa veidā (piemēram, ogļu kravas pirkuma darījums par cenu, kas būtiski pārsniedz tirgus cenu, būtu uzskatāms par aizdomīgu).

Eiropā un arī Latvijā netrūkst zvērinātu advokātu, nodokļu konsultantu, grāmatvedības un nekustamo īpašumu biroju, kas palīdzēs noslēpt līdzekļu izcelsmi, patiesā labuma guvējus un leģitimēt aktīvus dažādos veidos, piemēram, izveidojot ārzonas uzņēmumus, piedāvājot fiktīvus līgumus, darījumu dokumentus un konsultācijas. Piemēram, Lielbritānijā tiek reģistrēts liels skaits “čaulas” kompāniju, kurām ir ļoti grūti noskaidrot patiesā labuma guvējus, bet Londona ir bēdīgi slavena ar to, ka lielāko daļu ekskluzīvu nekustamo īpašumu te iegādājas, izmantojot nepārskatāmas “čaulu” kompānijas, investīciju fondus un trastus.

Kā vēl viens būtisks risks, kas pavada Krievijas un NVS kapitālu, ir noteiktas biznesa kultūras ienākšana Latvijā. Piemēram, banku darbinieki un noteiktu profesiju pārstāvji, kuru ikdienas darbība saistās ar noziedzīgas naudas slēpšanu, pielieto līdzīgu ētiku darbībā ar vietējo biznesu. Piemēram, klientu pārbaudes veicot formāli, tiek finansēti negodīgi Latvijas kapitāla uzņēmumi, labi zinot to koruptīvās shēmas, netīros darījumus un patiesos labuma guvējus.

Noziedzīgo ienākumu legalizācijas riski tika vērtēti pirms Latvijas pievienošanās eirozonai, un ap 2012.–2013. gadu valdība veica vairākus būtiskus pasākumus. Piemēram, tika būtiski stiprināta FKTK un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (ND) personāla un IKT kapacitāte. ND ir atbildīgā iestāde par noziedzīgu līdzekļu risku novērtēšanu un aizdomīgo darījumu ziņojumu analizēšanu. Katru gadu tiek saņemti vairāk nekā 15 000 šādu ziņojumu, kas, iespējams, parāda, ka nepieciešami precīzāki kritēriji, lai mazinātu administratīvo slogu bankām un palielinātu efektivitāti cīņā ar noziedzniekiem.

Pastiprināta uzmanība noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas risku mazināšanai tika pievērsta līdz ar pievienošanās sarunām OECD 2015.–2016. gadā. Finanšu ministrija un FKTK grozīja un papildināja vairākus būtiskus likumus, vadlīnijas un noteikumus risku mazināšanai. 2015. gada jūnijā stājās spēkā tā saucamā 4. naudas atmazgāšanas novēršanas direktīva, kuras pārņemšana Latvijā turpinās: tā paredz arī smagākus administratīvos sodus, tostarp licences anulēšanu (“Trasta Komercbanka”), naudas sodu līdz 10% no iestādes kopējā apgrozījuma un naudas sodu darbiniekam vai amatpersonai līdz 5 miljoniem eiro. No nozares dzirdams, ka Latvija šo direktīvu ievieš, skrienot citām valstīm pa priekšu.

2016. gadā ārvalstu klientu bankās tika veiktas neatkarīgas iekšējās kontroles sistēmas pārbaudes, ko veica ASV kompānijas “Navigant Consulting, Exiger LLC” un “Lewis Baach K.M.”. Atsevišķos gadījumos tika konstatētas neatbilstošas IT sistēmas nelegālas naudas izcelsmes risku vadībai, nepietiekama klientu padziļinātā izpēte (Know Your Customer princips) un darījumu uzraudzība, neatkarības principa ievērošana no banku īpašnieku puses.

Cīņa pret nelegāli iegūtu ienākumu legalizāciju ir nesusi papildu ienākumus valsts budžetam. Pirms gada Latvijas valsts budžetu papildināja gandrīz 50 miljoni eiro, kas bija arestēti Latvijas bankās saistībā ar Ukrainas korupcijas shēmu. Turklāt drīzumā ir iespējama vēl 25 miljonu eiro aizdomīgas izcelsmes naudas līdzekļu ieskaitīšana valsts budžetā saistībā ar to pašu Ukrainas korupcijas shēmu. Arī FKTK piemēro soda naudas Latvijas bankām par pārbaudēs konstatētiem pārkāpumiem: pēdējo divu gadu laikā virs 10 miljoniem eiro.

Rīga kā reģiona finanšu centrs?

Latvijas Finanšu sektora attīstības plānā 2017.–2019. gadam ir konceptuāla vienošanās: Latvijai kā OECD dalībvalstij ir jākļūst par Baltijas reģionālo finanšu centru un jāstiprina finanšu pakalpojumu eksports. Kā 2016. gada darba pārskatā atzīmē FKTK vadītājs P. Putniņš: “Tas ir jautājums par mūsu finanšu sektora starptautisko konkurētspēju; domāsim, kā to veicināt īstenotajā uzraudzības procesā – kur nepārcensties ar uzrauga iejaukšanos, ļaujot brīvāku attīstību.”

Tomēr divu gadu laikā no banku sistēmas ir aizplūduši ap 4,5 miljardiem eiro, liekot uzdot jautājumu, vai Rīga dažādu apstākļu dēļ nezaudē konkurētspēju finanšu pakalpojumu eksporta nozarē. Vairāk nekā 30% ārvalstu klientu noguldījumu samazinājums, kas katru ceturksni turpinās un deldē ienākumu ģenerēšanas bāzi, iespējams, parāda, ka “netīrajai” naudai seko arī godīgie klienti, kas izvēlas citu valstu regulatora pakalpojumus.

Nozarē strādājošie kā galveno iemeslu pēdējo gadu tendencēm min “regulatora risku”: sarežģītu regulatora prasību dēļ bankas ir spiestas ar rezervi atteikties no pašreizējiem un jauniem klientiem un darījumiem, lai mazinātu savu iespējamo atbildību (arī lielākas kapitāla prasības šādiem darījumiem). Daudzi ārvalstu klienti arī, visticamāk, izvērtējot laiku un resursus, kas nepieciešami jauno prasību izpildei, izvēlas savus noguldījumus pārvietot uz konkurējošo ES valstu finanšu centriem: Londonu, Luksemburgu, Kipru, Nīderlandi, arī Čehiju un Bulgāriju, kas piedāvā mazāk sarežģītu administratīvo un regulatīvo ietvaru.

Šajā kontekstā svarīgi pieminēt, ka bieži vien tiek pārspīlēti aizdomīgās naudas riski Latvijas banku sistēmā, jo saskaņā ar respektablā Bāzeles Pārvaldības institūta vērtējumu (“Basel AML Index 2017”) Latvija jau tagad atrodas starp 10 “tīrākajām” ES valstīm nelegālas naudas izcelsmes risku vadības jomā (14. vieta no 146 valstīm).

FKTK šķietami labi saprot finanšu pakalpojumu eksporta riskus, bet, iespējams, trūkst pārliecības un pieredzes, kā visefektīvāk tos vadīt un regulēt, lai veidotu stabilu un nozīmīgu reģionālu finanšu centru. Vairāki nozares pārstāvji no banku uzrauga galvenokārt sagaida lielāku kompetenci par starptautiskā banku sektora darbību, labāko finanšu centru praksi un konstruktīvu sadarbību ar nozari, ne tikai nozares likumdošanas vairošanā.

Piemēram, čaulas kompāniju strukturētu darījumu iespējas, pret ko iestājas FKTK, ir pamatelements jebkura nozīmīga finanšu centra pakalpojumiem. Lielo finanšu centru regulatori saprot, ka čaulas kompānijas ir jebkurā gadījumā jāuzmana (ne tikai pirmajā reģistrācijas līmenī), tomēr to izmantošana nenozīmē automātisku nozieguma esamību, piemēram, Krievijas sankciju neievērošanu. Tāpat FKTK attieksme pret efektīviem risinājumiem neklātienes klientu identificēšanā tiek vērtēta kā nogaidoša, lai gan moderni finanšu pakalpojumi bieži vien balstās uz attālinātas pieejas iespējām.

Laiks rādīs, vai FKTK stingrā pieeja dos labus rezultātus: piemēram, jau redzams, ka vairākas bankas ir sakārtojušas savu darbību aizdomīgas naudas risku mazināšanā. Tomēr ir svarīgi, lai banku uzraudzība ietu līdzi laikam un FKTK spēj gudri vadīt riskus. Piemēram, Latvijai ir iespēja veidot modernu finanšu centru, jo ir labu finansistu un IT cilvēku, kas darbojošies finanšu sektorā, kombinācija. Rodas jauni uzņēmumi, kas veido finanšu risinājumus (“fintech”): tos vajag atbalstīt, piedāvājot eksperimentēšanu ar uzraudzības normām.

Vēl jāpiebilst, ka Rīgas kā Baltijas finanšu centra pozīcijas ir krietni apšaubāmas. Septembrī publicētajā Globālajā finanšu centru indeksā Rīga atrodas vien 53. vietā, kamēr Tallina sasniegusi 44. vietu no 92 finanšu centriem. Tāpat arī lielajiem finanšu tirgus dalībniekiem galvenie biroji atrodas ārpus Latvijas, izņemot “Citadele banku” un ārvalstu klientus apkalpojošās bankas. Arī “Luminor” bankas bāzēšanās Igaunijā bija nepatīkams trieciens finanšu centra ambīcijām: viens no iespējamiem iemesliem ir relatīvi draudzīgāka finanšu un aizdomīgas naudas novēršanas likumdošana un pretimnākošāks regulators Igaunijā.

Līdzīga situācija ir apdrošināšanas industrijā: visi lielie spēlētāji ar filiāļu struktūru, izņemot BTA, bāzējas Lietuvā un Igaunijā, galvenokārt pretimnākošākas un sakārtotākas regulatīvās vides dēļ. Nozarē nav noslēpums, ka Igaunijā un Lietuvā ir izveidotas speciālas programmas valsts un regulatoru līmenī, lai atbalstītu finanšu sektora galveno biroju izvietošanu attiecīgajā valstī, savukārt Latvijā bieži sastopas ar pretējām darbībām un nevēlēšanos sakārtot likumiskās bāzes nepilnības (nav runa par nodokļiem).

Lai gan Rīgā ir lielākais banku sektors Baltijā un tā aktīvi pret IKP 2016. gadā sasniedza ap 120% no IKP, tas ir krietni mazāk par ES28 valstu vidējo rādītāju (banku aktīvi ap 250% no IKP) un tādām valstīm kā Īrija, Kipra un Malta (virs 500% no IKP), Dānija un Apvienotā Karaliste (virs 300% no IKP), nemaz nerunājot par absolūto “čempioni” Luksemburgu, kas dažu gadu desmitu laikā ir izaugusi par sesto lielāko finanšu centru pasaulē ar banku aktīvu apjomu, kas gandrīz 20 reizes pārsniedz valsts IKP.

Raksts publicēts Delfi.lv 9.decembrī 2017.