Briseles naudas pus-izmantotās iespējas

Par ES fondu nozīmi Latvijas ekonomikā ir rakstīts daudz, tomēr piedāvāju arī savu redzējumu un vērtējumu, jo īpaši ņemot vērā 10 gadu darba pieredzi Eiropas institūcijās Briselē.

Kā zināms, ES budžets ir sadalīts septiņu gadu rāmī, kurā katrai valstij ir savs daudzgadu finansējuma iedalījums. Latvijas “nacionālā aploksne” 2014.-2020. gada budžeta ietvarā sastāda ES Kohēzijas un Struktūrfondu finansējums 4.4. miljardu eiro apmērā, Lauku attīstības programma 1.5 miljardi eiro, tiešie maksājumi lauksaimniekiem 1.6 miljardi eiro un finansējums zivsaimniecības attīstībai ap 180 miljoni eiro, kas kopā veido ap 7.7 miljardu eiro guvumu septiņu gadu periodā[1]. Latvijas ikgadējās iemaksas ES budžetā ir ap 250-270 miljoni eiro gadā vai tuvu 2 miljardiem eiro septiņgadu periodā, tādēļ matemātika ir vienkārša: par katru iemaksāto eiro ES budžetā, Latvija pretī saņem vidēji četrus eiro.

Pēc būtības ES fondu finansējums ir sava veida bagāto un attīstīto ES valstu “Māršala plāns” nabadzīgākām ES valstīm, kas nav pieejams citām valstīm, kas neietilpst “Eiropas ģimenē”. Tādas ES valstis kā Īrija, Spānija, Portugāle ir samērā veiksmīgi izmantojušas bagātāko valstu atbalstu, lai pašas sasniegtu augstu labklājību dažu desmitgažu laikā.

Turpinājumā neliels atskats kā Latvijai veicies ar ES fondu piedāvāto iespēju realizēšanu un skats nākotnē, domājot par nākamo daudzgadu budžetu.

ES fondu periods 2007-2013

Šis bija pirmais “pilnais” septiņgadu budžets, kura veidošanā piedalījās Latvijas ierēdņi, diplomāti un lēmumpieņēmēji, tāpēc kļūdas un nepārdomāti lēmumi nepārsteidz. Pirmkārt, šajā fondu periodā iztrūka stratēģiskas plānošanas fondu izdevumiem, tāpēc daudzas investīcijas infrastruktūrā (ceļi, ostas), pašvaldību projektos, izglītības, zinātnes, veselības un IKT projektos bija nepārdomātas, sadrumstalotas un atrautas no citiem lēmumiem. Piemēram, reģionos redzamas atjaunotas skolas un sporta zāles, kas tagad stāv (pus)tukšas. Tāpat pilsētvides projekti bija vairāk vērsti uz jaunu bruģētu celiņu, pilsētas laukumu un strūklaku izbūvi, nevis, piemēram, uz apstākļu uzlabošanu uzņēmējdarbībai.

Patiesībā, daudzas pašvaldības šo gadu laikā ir izlaidušās, jo mazinās stimuls veicināt nodokļu ienākumu bāzes audzēšanu ar uzņēmējdarbības veicināšanu vai kvalitatīviem publiskiem pakalpojumiem, ja ar savas partijas starpniecību var “izlobēt” miljonus no lielā Eiropas fondu pīrāga. Tāpat arī vairākas pašvaldības iesaistās konkurēšanā ar nepamatotām nekustamā īpašuma nodokļa atlaidēm piedeklarētajiem, labi zinot, ka negūtos ieņēmumus spēs kompensēt ES fondu finansējums (vai pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds).

Otrkārt, šajā fondu periodā tikai ieplānoti vairāki lieli sarežģīti projekti (Krievu sala[2], Pasažieru vilciens, Gudrona dīķi, Stradiņa slimnīca, e-veselība), kuru īstenošanas laikā atklājās vājas plānošanas un projektu vadības kapacitātes ministrijās un valsts iestādēs. Atceros, kā kolēģi Eiropas Komisijā Latvijas lielo projektu jautājumiem veltīja neproporcionāli daudz laika un darba salīdzinājumā ar citām valstīm.

Treškārt, šī perioda fondi bija iespēja novirzīt finansējumu programmām, kas krīzes un pēc-krīzes periodā stiprinātu darbaspēka prasmes, tomēr izpildījums nebija pārāk veiksmīgs: sliktākais piemērs, manuprāt, ir 100-latnieku programma, kas pēc būtības aizvietoja sociālos pabalstus, nevis iedeva vērtīgas iemaņas bezdarbnieku re-startam darba tirgū.

Arī šodien no uzņēmējiem dzirdams, ka NVA īstenotajām ESF atbalsta programmām bezdarbniekiem un darba meklētājiem trūkst kvalitatīva piedāvājuma konkrētu darba tirgū pieprasītu prasmju apguvei, kā arī ambīciju piedāvāt efektīvākus risinājumus ilgtermiņa bezdarbnieku problēmām. Plika fondu apgūšanas mentalitāte, nevērtējot programmu atdevi pēc būtības, stipri iesēdusies vairākās ar darba tirgu saistītās valsts institūcijās.

ES fondu periods 2014-2020

Teorētiski, šis ES fondu periods ir bijis pietiekoši labi sagatavots, jo balstās uz Nacionālā Attīstības Plānā (NAP) iezīmētajām prioritātēm un stingriem ex ante nosacījumiem kā tērēt ES finansējumu, lai ieguldījumi būtu saprātīgi. Tāpat uzsvars uz sasaisti ar reformām, piemēram, izglītībā un veselības aprūpē.

Tomēr Briseles labie nodomi investīciju plānošanā ir atdūrušies pret Latvijas ierēdniecības un lēmumpieņēmēju nespēju daudz laicīgāk veikt nepieciešamos pētījumus un pieņemt attiecīgos lēmumus (uzskatāms piemērs ir gadiem muļļātā daudzdzīvokļu māju energoefektivitātes programma), kā arī dēļ pašvaldību un citu spēcīgu grupu lobija, tāpēc lielākā fondu perioda naudas masa ir “sadrūzmējusies” ap 2018-2020. gadu. Pastāv risks, ka dažus apjomīgākus projektus, kā dzelzceļa elektrifikācija vai Rīgas tramvaju līnijas izbūve, var nepaspēt realizēt laikā vai būtiski pieaugs būvniecības izmaksas.

Tāpat izglītības jomā kavējas izglītības satura maiņas, uz kompetencēm balstītas izglītības attīstības, mūžizglītības un eksakto zinātņu veicināšanas programmas. Nav arī saprotams, kas notiks ar Pasaules Bankas veiktā klīnisko vadlīniju pētījuma rekomendācijām, kas izmaksāja 3 miljonus eiro. Kopumā ir bažas, ka ES fondu projekti veselības jomā ir pārāk mērķēti uz ēku infrastruktūras investīcijām (Stradiņu slimnīcas jaunais bloks), bet relatīvi maz uz veselības sektora cilvēkresursu investīcijām.

Svarīgi, ka šogad ir plānots vidējā termiņa ES fondu perioda izvērtējums, kad iespējams pārdalīt finansējumu no programmām, kas nav īstenotas laikā vai nesasniedz mērķus: tas var dot iespēju saņemt finansējumu perspektīvākiem projektiem.

Jaunais ES fondu periods 2021-2027

Šobrīd, kad ekonomikā sāk bremzēties vairākas nozares (tranzīts, finanšu pakalpojumi), ES fondu nozīme ir īpaši jūtama: piem., būvniecības sektors lielā mērā balstās uz fondu naudām; arī kopējā nodokļu bāze tiek barota no ES fondu realizēto projektu tiešā un netiešā nodokļu efekta.

Diemžēl, pēc 2020. gada Eiropas kohēzijas un lauksaimniecības finansējums Latvijai, visticamāk, būs krietni mazāks dēļ vairākiem faktoriem: Lielbritānija pārtrauks maksājumus ES budžetā; parādās jaunas, konkurējošas jomas, kurās ES vēlas ieguldīt vairāk (robežas, migrācijas ierobežošana, aizsardzība[3]); rūgst bagāto valstu neapmierinātība ar Višegradas bloka ne-demokrātisko uzvedību, utt. Maz arī ticams, ka turpināsies būtiska tiešmaksājumu izlīdzināšana, jo galvenās donorvalstis vēlas pārdalīt finansējumu, piem., zinātnei.

Pirms kāda laika Rīgā viesojās par ES budžetu atbildīgais komisārs G.Etingers, kurš apstiprināja, ka EK priekšlikums ES daudzgadu budžetam tiks prezentēts maijā. Tas nozīmē, ka jau labu laiku dalībvalstu diplomāti un nozaru ierēdņi visos līmeņos aktīvi lobē dažādus EK dienestus (DG REGIO, BUDG, AGRI), EP partijas, veic divpusējās konsultācijas ar dalībvalstīm, un stiprina pozīcijas lobija organizācijās (piem., COPA COGECA lauksaimniekiem), lai panāktu savām nacionālajām interesēm izdevīgu atspoguļojumu EK piedāvājumā.

Latvijai ir vismaz divi būtiski jautājumi šajā kontekstā: pirmkārt, par ierobežotā ES finansējuma koncentrēšanu uz mazāk attīstītiem reģioniem kā Latvija (IKP zem 75% no ES vidējā)[4], un, otrkārt, par kohēzijas aploksnes griestiem. Veidojot 2014.-2020. g. budžetu, EK ierosināja noteikt valstīm ikgadējus aploksnes griestus 2.5% no IKP, kā rezultātā Latvijai draudēja kohēzijas piešķīruma samazinājums līdz pat miljardam eiro, tomēr tika panākts kompromiss par 2.8% no IKP, kas nodrošināja līdzīgu piešķīrumu kā 2007.-2013. periodā.

Esošā fondu perioda pieredze rāda, ka Briselei vēl tāls ceļš ejams, lai mazinātu birokrātisko slogu fondu apguvē. Lai gan darbojas piem., e-Kohēzija, kas nozīmē iespēju pieteikties fondiem elektroniski, tomēr juridiskais ietvars ir smags. Kā man situāciju raksturoja viens ierēdnis: “regulas 500 lapu garumā un fondu ieviešanas vadlīnijas 5000 lapu garumā”.

Sīki detalizēti noteikumi nozīmē, ka fondu ieviesējiem ir lielas iespējas kaut ko palaist garām vai cilvēciski kļūdīties, tāpēc ir pamatotas bailes no Briseles un vietējiem auditiem, kas savukārt nozīmē garas un sarežģītas finansējuma saskaņošanas un ieviešanas procedūras. Sanāk apburtais loks, tāpēc ir cerība vismaz uz vienotu regulējumu visiem fondiem un citiem uzlabojumiem, piem., plašāku vienkāršoto izmaksu piemērošanu.

[1] Latvija arī var papildus pretendēt uz finansējuma saņemšanu no ES “horizontālajām” finansējuma aploksnēm: piem., Connecting Europe Facility transporta un enerģētikas projektiem (Rail Baltica, Kurzemes loks) un Horizon-2020 pētniecības programmām

[2] Šī projekta stāsts vēl nav beidzies, jo ES fondu finansējums var tikt neattiecināts, ja netiks veiktas finansējuma līgumā noteiktās darbības: ogļu pārkraušanas termināļu pārvietošana prom no Rīgas centra

[3] Nav skaidrs, kāds būs Latvijas stratēģiskais plāns, lai nodrošinātu pietiekamu finansējumu šajās jaunajās finansējuma jomās

[4] Visticamāk, liels ES fondu samazinājums netiks piemērots valstīm, kuru IKP ir zem 90% no ES vidējā, tomēr dzirdēts, ka igauņi jau gatavojas ap 30% nacionālās ES fondu aploksnes samazinājumam.

Raksts publicēts Latvijas Avīzē 16.aprīlī 2018.