Valsts uzņēmumi un birža: vai kārtējais teātris?

Viena no attīstītas un modernas Rietumu pasaules ekonomikas pazīmēm ir spēcīgs akciju tirgus un brīva tirgus apstākļos konkurētspējīgi valsts un pašvaldību uzņēmumi. Vērtējot pēc šiem parametriem, Latvijai ir vēl tāls ceļš ejams: kopējā akciju tirgus kapitalizācijas apmērs pret Latvijas IKP ir viszemākais rādītājs 31 Eiropas valstu starpā, bet valsts un pašvaldības uzņēmumi pārsvarā naudu pelna no monopolstāvokļa priekšrocībām (piem., “Latvijas dzelzceļš”) vai dāsnām subsīdijām (piem., “Rīgas satiksme”), nevis spējas izturēt brīvā tirgus konkurenci Latvijā vai ārpus tās.

Rīgas Birža ir gadiem nīkuļojusi lēmumpieņēmēju nespējas dēļ sakārtot valsts un pašvaldības uzņēmumu pārvaldi, kur būtisks elements ir valsts funkcijām nevajadzīgu uzņēmumu kapitāldaļu daļēja atsavināšana, izmantojot caurspīdīgās biržas procedūru priekšrocības, nevis potenciāli koruptīvus pri(h)vatizācijas līgumus. Akciju kotēšana biržā nodrošina stingrus uzņēmumu pārvaldības kritērijus, jo, tiklīdz saskatāmas kādas biznesa problēmas, tā tirgus par to signalizē. Pārraudzīta uzņēmumu izmaksu kontrole un laba reputācija veidotu valsts atpazīstamību un pievilcīgumu ārvalstu investoru vidū. Birža arī sniedz iespēju ikvienam interesentam, kā arī pensiju fondiem, ieguldīt savus brīvos līdzekļus valsts uzņēmumos: pensiju 2. un 3. līmenī ir uzkrāti līdzekļi ap 3,5 miljardu eiro apmērā, kas labprāt tiktu investēti valsts uzņēmumos.

Drīzumā valdībā tiks skatīts ziņojums, kas paredzēts “konceptuāla lēmuma pieņemšanai par procesa uzsākšanu privātā kapitāla piesaistei valsts kapitālsabiedrībās, izvērtējot ieguvumus no konkrētu kapitālsabiedrību akciju daļējas kotācijas vai atsevišķos gadījumos pat pilnīgas pārdošanas biržā, un jauna attīstības kapitāla piesaistes un papildu finanšu resursu ieplūšanas uzņēmumā, izmantojot obligācijas”.

Skan skaisti, bet atļaušos būt kritisks trīs iemeslu dēļ:

Pirmkārt, neticu, ka politiskā elite būtu gatava atteikties no kontroles pār valsts (un pašvaldības) uzņēmumu pārvaldību. Partijām savas valsts uzņēmumu “saimniecības” ir pārāk dārgas, lai tur ielaistu vairāk biznesa caurspīdības un rietumu pārvaldības kultūras. Diemžēl OECD iestāšanās process bija izniekota iespēja mazināt pārsvarā neefektīvo valsts un pašvaldības uzņēmumu ietekmi Latvijas ekonomikā (piem., 7 no 10 lielākajiem darba devējiem Latvijā ir valsts un pašvaldību uzņēmumi), kā arī panākt patiesi profesionālu un neatkarīgu valžu un padomju izveidi, jo pašlaik de facto visi lēmumi par lielāko uzņēmumu un ostu pārvaldības personālijām iet caur Koalīciju.

Joprojām valsts ierēdņiem un politiķiem, kuriem bieži nav pietiekamas izpratnes par modernas ekonomikas pamatprincipiem un lēmumu pieņemšanu biznesa struktūrās, ir liela teikšana pār ministriju pārvaldībā esošo uzņēmumu vadību un stratēģiskajiem lēmumiem.

Tāpēc būtu jāvirzās uz vismaz komerciālo valsts uzņēmumu centralizētu pārvaldīšanu Ministru prezidenta paspārnē, kuru uzticētu nelielai, neatkarīgai, augsti kvalificētai un labi apmaksātai profesionālu ekspertu un finansistu komandai.

Arī paši valsts uzņēmumi, kas bieži vien pasargāti no konkurences un profesionālas akcionāru uzraudzības, ne vienmēr raujas uz biržu, jo tas parasti nes līdzi nepieciešamību veikt nozīmīgas izmaiņas biznesa procesos un spēju atbildēt uz daudziem privāto investoru uzdotiem jautājumiem. Ir tikai atsevišķi piemēri kā Altumun Latvenergo, kas spējuši sakārtot savas saimniecības atbilstoši biržas caurspīdības prasībām un piesaistījuši nozīmīgas privātā sektora investīcijas.

Otrkārt, jau paši valdības ziņojumā minētie termiņi parāda, ka valdošā elite neplāno neko būtiski mainīt un izvēlējusies “laika vilcināšanas un nekā nedarīšanas taktiku”: piem., PKC 9 mēnešu laikā jāiesniedz izskatīšanai vadībā VĒL VIENS informatīvais ziņojums “par obligāciju emisiju un akciju kotēšanu biržā iespējām”, bet akciju kotācija vai obligāciju emisija plānota tikai 24-36 kalendāro mēnešu laikā no finanšu konsultanta atlasīšanas brīža, tātad ne ātrāk kā pēc diviem gadiem!

Tikmēr Igaunijā pat trešdaļa Tallinas ostas akciju drīzumā tiks kotētas biržā, ļaujot Tallinas biržai jau vairākkārt apsteigt Rīgas biržu un apliecinot privāto investoru uzticību Tallinas ostas ambiciozajiem mērķiem kļūt par modernāko ostu Baltijas jūras reģionā.

Treškārt, valdības ziņojumā nekas nav minēts par pašvaldības uzņēmumu un ostu virzību uz biržu. Ne starptautisko aizdevēju, ne OECD spiediens diemžēl nav varējis pārliecināt politisko eliti mazināt pašvaldību autonomiju uzņēmumu pārvaldībā. Pašvaldību uzņēmumi ir atstāti ārpus kopējā valsts uzņēmumu pārvaldes ietvara un saimnieko, kā grib un māk.

Tas ietver savējo bīdīšanu atbildīgos amatos bez attiecīgās kompetences, konkurences ierobežošanu svarīgos sektoros un saimnieciski apšaubāmu lēmumu pieņemšanu, kas bieži vien noved pie relatīvi dārgiem un nekvalitatīviem pakalpojumiem siltuma un ūdens apgādē, māju apsaimniekošanā, transporta un atkritumu savākšanas nozarēs.

Līdzīgi ir ar lielo ostu pārvaldi, kas arī “izkritusi” no kopējā valsts uzņēmumu pārvaldes ietvara. Ostu valdēs līdzvērtīgi (50/50) lēmumus pieņem pašvaldību valdošo partiju pārstāvji un valsts ieceltie pārstāvji, kas parasti ir partiju uzticības personas vai valsts sekretāri. Salīdzinājumam, Klaipēdas osta, kas strauji attīstījusies pēdējo gadu laikā, ir valsts kapitālsabiedrība, kurā Lietuvas valstij pieder 100% lēmumtiesības. Pašlaik ir pamats apšaubīt lielākās daļas ostu valdes locekļu kompetenci un zināšanas par ostu darbību un spēju pieņemt stratēģiski gudrus attīstības lēmumus. Diez vai tādā formā Latvijas ostām būtu izredzes startēt biržā.

P.S. Pirmdien Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) atsauca starpinstitūciju saskaņošanai nodoto Pārresoru koordinācijas centra (PKC) priekšlikumu par lielāko valsts uzņēmumu akciju kotēšanu biržā, ziņo LETA.

Raksts publicēts IR 28.maijā 2018.