Krievijas gāze, Skultes LNG un Inčukalns

Kā zināms, “Gazprom” 20 gadus ir baudījis monopolstāvokli Latvijā, tāpēc patērētāju maksātā gāzes cena daudzus gadus ir bijusi krietni augstāka nekā vidēji ES, piemēram, ap 20% augstāka nekā Vācijā. Var tikai minēt, cik desmitus miljonu eiro esam katru gadu pārmaksājuši vai nesaņēmuši, ļaujot “Gazprom” uzspiest dārgus un nepārskatāmus ilgtermiņa gāzes piegādes līgumus un lēti atdodot Inčukalna gāzes krātuves izmantošanas tiesības.
Iespējams, ja nebūtu neizdevīgā “Latvijas Gāzes” (LG) privatizācijas līguma, Latvijas budžets ik gadu saņemtu vairākus desmitus miljonu eiro no ienākumiem par kaimiņvalstu un “Gazprom” gāzes glabāšanu.

Tie, kuri iepazinušies ar Jaunās konservatīvās partijas ekonomisko “Rīcības plānu – 500!”, būs pamanījuši, ka viens no galvenajiem punktiem ir politisks atbalsts privāto investoru iniciatīvai attīstīt Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa (angliski LNG) būvniecību, kas, izmantojot Briseles finansējuma iespējas un, vēlams, stratēģiskas ASV investīcijas, palīdzētu stiprināt enerģētisko neatkarību.

Lai gan ES jau pirms vairāk nekā desmit gadiem noteica mērķi mazināt atkarību no Krievijas gāzes, diemžēl realitātē “Gazprom” pozīcijas Eiropas gāzes tirgū nav būtiski cietušas, pateicoties spēcīgajam lobijam Vācijā, kas iegūst no abiem “Nord Stream” projektiem, un Briselē, kur EK konkurences uzraugi nesen nolēma nesodīt “Gazprom” par pierādītiem daudzu gadu pārkāpumiem Austrumeiropā un Latvijā. Ar abiem “Nord Stream” cauruļvadiem uz Vāciju un “Blue Stream” cauruļvadu uz Turciju, turklāt bloķējot gāzes piegādes no Kaspijas reģiona un Irānas “Nabucco” projekta kontekstā, Krievija būs panākusi virs 40% gāzes piegādes tirgus daļu Eiropā, kas ir nopietna ietekmes svira Putina režīmam!

Tomēr, pateicoties Briseles spiedienam ieviest 3. gāzes tirgus liberalizācijas direktīvu un daudz mazākam Krievijas gāzes lobijam kaimiņvalstu politikā, Igaunija un Lietuva pirmās atvēra savus gāzes tirgus alternatīvām piegādēm. Tikmēr Latvija 2015. gada nogalē bija tuvu tam, lai Briselei tiktu prasīts kārtējais pagarinājums direktīvas ieviešanai un gāzes tirgus atvēršanai, tomēr dažādu veiksmīgu apstākļu sakritības dēļ izdevās pieņemt nepieciešamos grozījumus Enerģētikas likumā un aizsūtīt ilggadējo LG vadītāju A. Dāvi pensijā.

Daudzi nezinās, ka, neskatoties uz gāzes tirgus atvēršanu kopš pagājušā gada, mēs joprojām pērkam Krievijas gāzi vismaz 90% apmērā, jo “Gazprom” piegādātās gāzes cena ir krietni zemāka par otra gāzes piegādes avota – Klaipēdas LNG termināļa – cenu. Var uzdot leģitīmu jautājumu: vai gāzes tirgus liberalizācija pēc būtības ir notikusi, ja imports no Krievijas turpina dominēt, “Gazprom” joprojām diktē vairumtirdzniecības cenas un kontrolē gāzes sadali (“Gaso”), kā arī nav atstājis gāzes pārvades un Inčukalna krātuves pārvaldītāja “Conexus” akcionāru struktūru?

Tomēr jāatzīmē, ka tirgus darbojas tikai sešus mēnešus un tirgotāju piedāvājumi sāk liecināt par augošu aktivitāti, piemēram, apskatot tirgus daļas gala klientu segmentā, redzams, ka tirgotāji-jaunpienācēji gada griezumā ir “paņēmuši” ap 10–15% no kopējā tirgus. Turklāt liels patērētāju ieguvums bez tā, ka LG un citi tirgotāji ir spiesti samazināt peļņas maržas, ir iespēja fiksēt dabasgāzes cenas pat trīs gadus uz priekšu vai izvēlēties citu risinājumu, kā noteikt cenas: “Gaspool” indekss, naftas formulas piesaiste vai kāda cita kombinācija. Regulētajā tirgū bija nepārskatāma, naftas svārstībām piesaistīta cena, kuru uzzināja aktuālā mēneša pirmajā pusē.

Klaipēdas LNG pret “Gazprom” monopolu

Lietuviešu drosmīgā rīcība pret ilggadējo “Gazprom” dominanci Baltijā, realizējot Klaipēdas LNG projektu, ir apsveicama: tā iespaidā jau ir samazinājušās Lietuvas gāzes cenas līdz Latvijas līmenim – līdz tam sliktāku politisko attiecību dēļ lietuvieši maksāja ap 20% vairāk. Tomēr Klaipēdas termināļa gāzes cenas nespēj konkurēt ar “Gazprom”: kuģa kapitālās, operatīvās un gāzes transportēšanas izmaksas ir krietni augstākas par Krievijas cauruļvadu gāzes piegādēm. Būtībā lietuviešiem Klaipēdas LNG uzturēšanai ir savs OIK: katru gadu gāzes patērētāji samaksā ap 86 miljonu eiro subsīdiju, no kuras apmēram trešdaļu sedz minerālmēslu ražotāja “Achema” (2017. gadā 24 miljonus eiro), kas iesūdzējusi Lietuvas valsti Eiropas tiesā, apstrīdot OIK maksas lielumu.

Patiesībā Klaipēdas LNG situācija nav ilgtermiņā ilgtspējīga: gāze strauji zaudē pozīcijas Lietuvas tirgū, izņemot LNG piegādes “Achema”, gāzes OIK pieauguma un citu enerģijas veidu dēļ, piemēram, Viļņā un Kauņā darbu sāks divas lieljaudas biomasas stacijas. Klaipēdas termināļa regazifikācijas apjomi ir būtiski sarukuši pēdējo gadu laikā, piemēram, saskaņā ar “Ambergrid” informāciju 2018. gada pirmajos piecos mēnešos apjomu kritums sasniedzis 102% salīdzinājumā ar 2016. gadu un 26,7% salīdzinājumā ar 2017. gadu šajā periodā. Tikmēr Lietuvas siltuma ražošanas uzņēmumi ir neapmierināti ar 25% obligāto LNG iepirkumu no “Litgas”.

Lietuva arī var būt spiesta OIK piemērot gāzes eksportam uz Latviju, kas vēl vairāk mazinās Klaipēdas LNG pievilcību iepretim “Gazprom” piegādēm. Pašreizējā situācija ir izdevīga Latvijai, jo Lietuvas patērētāji ar OIK uztur Klaipēdas termināli, bet Latvija ir ieguvusi energoapgādes drošību. Taisnības labad jāsaka, ka Latvija līdzīgi eksportē elektroenerģiju uz Lietuvu, nepiemērojot lietuviešiem OIK.

Klaipēdas termināļa lejupejošo patēriņa spirāli patiesībā var glābt tikai augstas atbalsta intensitātes ES finansējums, jo papildu OIK lietuvieši negribēs maksāt. Lai mazinātu kopējās Klaipēdas izmaksas, Lietuva ilgstoši cenšas Briselei pasniegt Klaipēdas LNG kā visas Baltijas gāzes tirgus apgādes projektu, kam pienāktos atbalsts no EK finansējuma stratēģiskiem enerģētikas projektiem, tomēr, iespējams, ne Briselē, ne Rīgā vēl nav aizmirsts, ka būtībā lietuvieši ar savu vienpusējo rīcību izjauca EK plānus finansēt vienu reģionālu Baltijas LNG tieši Latvijā, kas izmantotu Inčukalna gāzes krātuves priekšrocības.

Lietuviešu nepacietību gan varēja saprast, jo Latvijas politiskā elite vēl pavisam nesen nebija gatava nostāties pret LG un “Itera” monopola tiesībām Latvijas un Baltijas gāzes tirgū. Arī tad, kad darbu uzsāka Klaipēdas LNG un lietuvieši meklēja iespējas noslogot kuģi, apgādājot Latvijas tirgu, lietuviešu gāzei neļāva apdraudēt LG monopoltiesības.

Vēl viena būtiska problēma saistībā ar Klaipēdas LNG ir fakts, ka nav zināms, kas notiks pēc 2024. gada, kad beigsies Klaipēdas LNG kuģa nomas līgums no norvēģu kompānijas “Hoegh LNG”, tostarp – vai izdosies vienoties par ekonomiski saprātīgu LNG kuģa izpirkuma maksu.

Skultes LNG: centrālais elements Baltijas gāzes tirgū

Skultes LNG projektu ir plānots realizēt Skultes ostas teritorijā, izmantojot peldošas LNG platformas tehnoloģisko risinājumu (“Floating Regasification Unit”), kas savienots ar zemūdens un sauszemes vadu līdz netālu esošajai Inčukalna gāzes krātuvei. Ir izstrādāts cauruļvada trases sākotnējais projekts, paredzot trīs dažādus variantus, un uzsākts ietekmes uz vidi novērtējums (IVN), kura ietvaros saņemtas atbalsta vēstules no četrām pašvaldībām. Tiek strādāts pie nacionālā interešu projekta statusa iegūšanas, kas būtiski atvieglotu vienošanās procesu par kompensācijām par zemes izmantošanu cauruļvada trases līnijā.

Kopējo investīciju apjoms plānots ap 100 miljonu eiro apmērā, jo peldošo platformu tehnoloģiju izmaksas pēdējo gadu laikā ir krietni mazinājušās. Operacionālās izmaksas varētu sasniegt aptuveni 10–11 miljonus eiro ik gadu, kas ir astoņas reizes mazāk nekā Klaipēdas LNG ikgadējais 86 miljonu eiro OIK.

Kā parāda Klaipēdas piemērs, no patērētāju un tirgotāju viedokļa ir būtiski, ka Skultes terminālis eksistēs un darbosies kā skaidra alternatīva “Gazprom”. Tas nozīmē, ka “Gazprom” būs jāpielāgojas daudz zemākai Skultes LNG cenai, kuru nodrošinās izmaksu efektīvi infrastruktūras risinājumi. Šobrīd ir novērojams, ka “Gazprom” gadu no gada veido jaunas cenošanas metodes, lai nodrošinātos, ka viņu cena ir zemāka nekā LNG alternatīva.

Realizējot Skultes projektu kā reģionālu gāzes infrastruktūras objektu, Latvijai ir iespēja kļūt par lielāko, lētāko un elastīgāko (ne-“Gazprom”) Baltijas un, iespējams, Somijas gāzes tirgus apgādātāju tuvāko 5–10 gadu laikā[1]. Pateicoties relatīvi lētajam peldošās platformas risinājumam, zemajām operacionālajām izmaksām un Inčukalna krātuves tuvumam, Skultes LNG lielākā priekšrocība būs iespēja nodrošināt gāzes piegādes teju par biržas cenu, piem., “Gaspool” + 1 eiro līmenī, tādējādi spiežot “Gazprom” samazināt cenas.

Projekts paredzēs arī papildu elastību iepirkt gāzi tikai tad, kad biržas cenas sasniegs iepriekš noteiktu līmeni: šādi pārdošanas līgumi ir standarts LNG tirgos. Tāpat Skultes projekts var samazināt darbības izmaksas, izmantojot Inčukalna krātuvi aprīļa–oktobra periodā, kas parasti ir “klusais laiks” pirms apkures sezonas sākšanās.

Svarīgi uzsvērt, ka Brisele joprojām ir rezervējusi finansējumu Baltijas valstu kopējam LNG terminālim “Connecting Europe Facility” aploksnē. Briseles finansējums ļautu segt ap 30%–50% no kopējām Skultes projekta izmaksām. Arī Klaipēdas un Paldisku LNG projekti uz šo finansējumu cer, tomēr kapitālo un operacionālo izmaksu ziņā Skultes projekts ir konkurētspējīgāks, tāpēc Latvijai nevajadzētu kautrēties aizstāvēt savu projektu. Vēl daļu Skultes cauruļvada izmaksu būtu iespējams iekļaut vienotajā Baltijas pārvades tarifā, jo arī Igaunija un Lietuva iegūtu no jauna neatkarīga gāzes piegādes avota.

Tomēr iespējas piesaistīt ārvalstu investorus un saņemt Briseles finansējumu Skultes projektam būtu drošākas, ja kaut neliela daļa projekta piederētu valsts uzņēmumam, piemēram, “Conexus” vai “Augstsprieguma tīklam”, bet “Latvenergo” vai “Eesti Gaas”, vai lietuviešu “Achema” apņemtos katru gadu no termināļa pirkt noteiktu daudzumu gāzes, lai investoriem būtu pārliecība, ka “Gazprom” ar dempinga taktiku nevarēs izspiest no tirgus Skultes projektu un infrastruktūra būs pietiekoši noslogota. Protams, nebūs viegli panākt reģionālu vienošanos privātiem un valsts uzņēmumiem no trijām valstīm nodrošināt šo noslodzi.

Skultes projekts būtu lieliska iespēja Latvijai piesaistīt stratēģiskas ASV investīcijas enerģētikas sektorā, kas būtiski stiprinātu mūsu nacionālo drošību: šajā jautājumā ir jau notikušas vairākas cerīgas sarunas gan ASV, gan Latvijā. Interesanti, ka ASV–ES tirdzniecības kara kontekstā ES apmaiņā pret tērauda tarifu neieviešanu ir apsolījusi ASV uzņēmumiem brīvāku piekļuvi Eiropas LNG tirgum, tostarp tādēļ, lai palīdzētu mazināt atkarību no Krievijas gāzes (ASV ir viena no pasaulē lielākajām LNG eksportētājvalstīm).

Jāuzsver, ka, neskatoties uz gāzes patēriņa kritumu Latvijā (no 3 miljardiem m3 1991. gadā līdz aptuveni 1,35 miljardiem m3) un Baltijā, parādās arvien jauni alternatīvi bezvadu gāzes pielietojuma veidi, piem., saspiestās gāzes uzpildes stacijas (CNG, “Compressed Natural Gas”), kas ražotājiem ļauj pāriet no mazuta vai propāna uz gāzes lietošanu (“Tukuma piena” piemērs), starptautisko kravu pārvadājumu un sabiedriskā transporta pāreja no dīzeļdegvielas uz gāzi (Jūrmalas piemērs), sintētiskās eļļas ražošana utt.

Baltijas gāzes tirgus būvēšana

Kā “Lego” klucīši sāk parādīties elementi, kas, saliekot kopā, varētu radīt īstu konkurenci un mazināt “Gazprom” ietekmi Baltijas gāzes tirgū. Ir uzsākts darbs pie Baltijas reģionālā un potenciāli arī Somijas dabasgāzes tirgus izveides, sākot no 2020. gada, tādējādi mazinot “Gazprom” ietekmi Baltijā. 2018.–2019. gadā plānots izveidot tirgus nosacījumus un struktūru, tostarp vienotus izejas–ieejas tarifus, jaudu rezervēšanas sistēmu un starpoperatoru kompensācijas mehānismu.

Tuvāko piecu gadu laikā arī varētu tikt realizēti divi reģionāli gāzes infrastruktūras projekti, kas palielinātu gāzes piegādes Baltijas tirgum no ES valstīm: Lietuvas–Polijas gāzesvads un Igaunijas–Somijas “Balticconnector”. Te gan jāpiezīmē, ka Skultes LNG projekta realizēšana, visticamāk, ieviestu korekcijas abos projektos un ļautu ietaupīt nozīmīgu ES finansējumu. Papildus ir plānots palielināt gāzesvadu starp Latviju un Lietuvu caurlaides spēju.

Baltijas gāzes tirgus izveide ir lielā mērā politisks lēmums, tāpēc valsts ietekme “Conexus” kā lielākajam akcionāram var izrādīties pozitīvs faktors; arī lietuviešu un igauņu dabasgāzes pārvades operatori “Amber Grid” un “Elering” ir valsts īpašumā. Šajā kontekstā nozīmīgs ir Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) šā gada maija “Conexus” sertificēšanas lēmums, kas nosaka, ka akcionāru vidū nedrīkst būt “Gazprom”, jo var tikt izdarīts tiešs vai netiešs spiediens uz “Conexus” darbību: “Gazprom” savas daļas “Conexus” bija jāpārdod līdz 2017. gada beigām. Bažas arī rada četru valsts iecelto “Conexus” padomes locekļu kompetences līmenis specifiskos gāzes tirgus jautājumos.

Svarīga vieta Baltijas gāzes tirgū būs Inčukalna gāzes krātuvei, kas ziemā apgādā Baltijas valstis un tuvējos Krievijas reģionus. Pēc gāzes tirgus atvēršanas “Conexus” meklē jaunus veidus, kā efektīvāk izmantot Inčukalnu, īpaši plānojot agrāk nepieejamo ES līdzfinansējumu kapitālieguldījumiem. Inčukalns pārsvarā ir strādājis kā sezonāla krātuve – vasarā gāze tika iesūknēta un ziemā lietota –, turpmāk lielāka loma būs īstermiņa krātuves izmantošanai (piem., LNG novietnei (parking), kad ienākošos kuģus pēc iespējas ātrāk vajag iztukšot) un apgādes drošības vajadzībai, piemēram, šogad maijā valdība pieņēma lēmumu par 300 miljonu m3 stratēģiskās dabasgāzes rezerves veidošanu ap 6 miljonu eiro apmērā.

Atkal ir jāapsveic SPRK ar noteikto jauno tarifu plānu dabasgāzes glabāšanai Inčukalnā: neskatoties uz “Conexus” iebildumiem, iepriekšējais 1,5 eiro/MWh tarifs samazināts līdz pamata tarifam 1,1 eiro/MWh ar zemāko robežu 0,92 eiro/MWh, kas noteikti stimulēs gāzes krātuves plašāku izmantošanu, arī no “Enefit” un “Litgas” puses. Jāatzīmē, ka tieši regulatora izpratne par tarifus veidojošiem izdevumiem un ieņēmumiem – un varbūt arī drosme – nosaka, vai patērētāji būs ieguvēji vai zaudētāji: pašreizējā SPRK vadība ir šķietami daudz kvalitatīvāka par iepriekšējo.
[1] Skultes LNG terminālis ar 6 miljardu m3 kapacitāti spētu apgādāt visu Baltijas tirgu (ap 5 miljardu m3 patēriņš), kā arī daļu Somijas, kas izrādījusi interesi savas stratēģiskās gāzes rezerves glabāt Inčukalnā.

Raksts publicēts Delfi 30.maijā 2018.