Vai būt Dobeles vēja parkam?

karsten-wurth-inf1783-107694-unsplash

Pirms divām nedēļām Latviju pāršalca ziņa par Zviedrijas uzņēmuma “Eolus Vind” plāniem tuvāko četru gadu laikā Dobeles un Tukuma novados uzbūvēt līdz šim Latvijā lielāko vēja elektrostaciju parku, investējot Latvijas atjaunojamās enerģētikas tirgum neredzēti lielu summu – ap 250 miljoniem eiro.

No ekonomista skatpunkta izlēmu papētīt, kas “lācītim vēderā”, un jo vairāk par šo projektu uzzinu, jo vairāk man rodas šaubas par šī projekta atbilstību Latvijas iedzīvotāju interesēm. Arvien labāk izprotu tos dobelniekus, tukumniekus un citus sabiedriski aktīvos iedzīvotājus, kuri ir patiesi noraizējušiess par šo pēkšņo projektu, kurš pavisam klusu ir pietuvojies saskaņošanas finiša taisnei.

Pavisam īsi par plānoto projektu. Ir plānots uzstādīt 51 vēja ģeneratoru līdz pat 240 metru augstumā ar spārnu platumu līdz 150 metriem abpus Liepājas šosejai, sākot no Lejasstrazdiem pie Dobeles. Ja apmēram orientējas augstumos, tad saprotams, ka tas būs MONSTRU PARKS. Salīdzinājumam, “Dobeles dzirnavnieka” ēka ir tikai 60 m augsta, bet to redz no liela attāluma. Pēterbaznīca un Swedbank Saules akmens ir 123 m metrus augsti. Parīzes Eifeļa tornis ir 300 m augsts un arī redzams visā Parīzē kilometriem tālu, turklāt šie visi objekti stāv vieni paši! Bet šī parka projektā ierobežotā teritorijā tādi kopā būs 51!

Lūk, galvenie jautājumi:

  1. Kāpēc vēja parku grib realizēt Dobeles un Tukuma novados, ja vēju kartes rāda, ka Latvijā tam ir daudz piemērotākas vietas?

Vēja parkus vajadzētu veidot vietās, kur tam ir vispiemērotākie vēja apstākļi, un, vēlams, vietās, kur ir zemāks apdzīvotības blīvums, lai parku darbība ietekmētu iespējami mazāk iedzīvotāju. Pat šajos apstākļos parka izmēram vajadzētu saglabāties cilvēcīgos izmēros, lai torņi nav no pus-Latvijas ieraugāmi.

Šāda mēroga vēja parki Eiropā ir salīdzinoši reti sastopami, turklāt parasti tādus uzstāda mazapdzīvotās vietās (kalnainos vai tuksnešainos apvidos) vai jūrā piekrastes zonā, kur tie ir mazāk traucējoši. Latvijā tādas vietas varētu būt Kurzemes rietumu piekraste vai Ainažu puse. Tāpat varētu atbalstīt noteiktu zonu izveidi Baltijas jūras Latvijas piekrastē, kur drīkstētu realizēt vēja parku projektus. Tieši šajās vietās apstākļi ir vislabvēlīgākie šādu projektu realizācijai un ne velti lielākās pašlaik uzstādītās vēja parku jaudas ir izvietotas tur.

Visticamāk, zviedru investorus piesaista iespēja būvēt apdzīvotās vietās, kas citās valstīs nebūtu iespējams dēļ vietējo protestiem un vides apsvērumiem. Kā man situāciju raksturoja viens paziņa: “Ja jau vecās riepas un bīstamos atkritumus var vest uz Latviju, tad var arī salikt daudz un lielus propellerus”.

Turklāt palīgos nāk vietējais oligarhs un ZZS lieldraugs V.Paškausks, piedāvājot jau sakārtotu zemes jautājumu, labus kontaktus valdībā un VARAM, kas pārrauga ietekmes uz vidi novērtējuma” procesu. Iespējams, ar savu ietekmi var arī aizlikt vārdu pie aizejošās valdības ekonomikas ministra A.Ašeradena, kura ministrija nesen savā “OIK likvidēšanas plānā” izteica ideju par “zaļajiem sertfikātiem”, kuru būtība ir uzlikt pienākumu elektroenerģijas tirgotājiem noteiktu daļu realizējamās enerģijas iegātāties no atjaunojamās enerģijas ražotājiem.

Tā kā šādu ražotāju pret kopējo tirgus apjomu nav daudz un vēja enerģija pašlaik izmaksu ziņā Latvijas apstākļos ir viskonkurētspējīgākā, tad jaunajiem vēja parka realizētājiem ir lielas cerības paņemt lauvas tiesu no šī tirgus, neatrisinot problēmu ar esošo OIK sistēmas dalībnieku radīto izmaksu slogu.

  1. Kāds ir patiesais ekonomiskais izdevīgums no vēja parka projekta Latvijai un vietējai ekonomikai?

Parka idejas aizstāvju argumenti par lielo ekonomisko izdevīgumu Latvijas iedzīvotājiem un ekonomikai ir vērtējami ar piesardzību. Vēja parki gandrīz nerada jaunas, ilgtspējīgas darba vietas vietējiem iedzīvotājiem, kuriem jādzīvo to ēnā. Cik zināms, Latvijā vēja ģeneratorus neražo un, labākajā gadījumā, Latvijas metāla konstrukciju ražotāji un būvnieki nodrošinās niecīgu daļu no minētajām projekta 250 milj. eiro investīcijām, kuras aizies no Latvijas maksājumos ārvalstu piegādātājiem tikpat ātri, cik ienākušas.

Projektam var būt īslaicīgs ekonomisks efekts vēja parka būvniecības laikā, bet ilgtermiņā to tehniskā apkalpošana nerada daudz pastāvīgu darba vietu. Turklāt, ir neskaidrs, vai Latvijā vispār ir speciālisti šāda mēroga vēja ģeneratoru apkalpošanai: arī apkopju veikšanai var nākties izmantot ārvalstu uzņēmumu un darbaspēka pakalpojumus.

Par priekšrocību varētu uzskatīt, ka projekts potenciāli palielinās elektroenerģijas piedāvājumu Baltijas tirgū caur NordPool biržu Latvijas cenu apgabalā un noteiktos periodos var palīdzēt samazināt elektroenerģijas cenas tās pircējiem.

Te gan jāatceras, ka esam integrēti ar Baltijas kaimiņiem un Skandināviju, tāpēc brīdī, kad pūš vējš, tirgus cenas tāpat samazinās. Šobrīd vēja jaudas Igaunijā un Lietuvā pārsniedz 350 MW katrā un turpina palielināties, tāpēc Dobeles un Tukuma novadu vēja parka realizācija ar kopējo jaudu virs 200 MW, milzu ietekmi uz Baltijas tirgu neatstās. Bet svarīgāk par visu: nav pārliecības, vai arī tas atsvērtu monstrālā objekta negatīvo ietekmi uz apkārtējo iedzīvotāju ikdienu un īpašumu vērtībām.

Liels jautājums ir, kā šādu projektu realizācija ietekmēs valstij piederošā Latvenergo vērtību, kurš riskē kļūt nekonkurētspējīgs elektroenerģijas tirgū ar saviem dārgi rekonstruētajiem TEC-iem.

  1. Būs vai nebūs OIK atbalsts vēja parka projektam?

Projekta attīstāji un valdības vīri skandina, ka projektam nav paredzēts tiešs OIK atbalsts, tomēr mani aizdomīgu dara Ekonomikas ministrijas piedāvātie “zaļie sertifikāti”, kas pēc dažiem gadiem var uzlikt elektroenerģijas patērētājiem pienākumu iepirkt noteiktu daļu elektroenerģijas no zaļās enerģijas ražotājiem, no kuriem lielākais uz to brīdi, visticamāk, būs zviedru projekts.

Nav arī pārliecības, vai ministriju gaiteņos netop jaunas idejas, kā panākt priekšrocības tirgū vēja parka attīstītājiem, piemēram, uzliekot pienākumu pārvades tīkla operatoram prioritāri pieņemt tīklā tieši atjaunojamās enerģijas ražotājus, faktiski garantējot ja ne cenu, tad realizācijas iespējas, kas arī ir sava veida valsts atbalsts.

  1. Kādēļ šādu vai līdzīgu vēja parku projektu nerealizē valsts uzņēmums Latvenergo?

Patiešām, ja jau projekts ir tik lielisks un vēja enerģija Latvijā netiek pienācīgi izmantota, kādēļ šādu vai līdzīgu projektu nerealizē mūsu lielākais valsts uzņēmums Latvenergo? Kādēļ atdodam zviedriem iespēju mums pārdot Latvijā saražotu zaļo elektrību? Kādēļ atdodam citiem labas peļņas iespējas enerģētikas nozarē, līdzīgi kā tas ir noticis finanšu pakalpojumu sektorā?

Latvenergo ir jau labu laiku vispasīvākais lielais energouzņēmums reģionā. Gan Eesti Energia, gan arī Lietuvos Energija pērk vēja parkus vai attīsta paši, kamēr Latvenergo pat nepiedalās tenderos par vēja parku iegādi. Latvenergo mazliet runā par to, tomēr pēc Miķelsona skandāla galvenā uzņēmuma vadītāja vērtība ir “laivas nešūpošana”, nevis stratēģiskā vīzija.

Tā vietā, lai mudinātu Latvenergo domāt, kā saglabāt savu konkurētspēju, realizējot atjaunojamās enerģijas projektus nevis eksperimentāli, bet nozīmīgā mērogā, un audzētu valsts ieguldījuma vērtību ilgtermiņā, valdība ir gatava klanīties neviennozīmīga investīciju projekta realizētāju priekšā.

Šie jautājumi, visticamāk, būtu jāuzdod Ekonomikas ministram, kas Latvenergo padomē ir ielicis sev paklausīgas personas, kamēr valde pati par sevi ir ministram iztapīga A.Žīgura personā.

Kamēr nebūs saņemtas skaidras atbildes uz šiem jautājumiem, JKP patur tiesības iestāties pret šo projektu. Mums Latvijas iedzivotāju intereses ir 100% pirmajā vietā: ar šādu skaidru uzstādījumu arī strādāsim valdībā pēc 6. oktobra vēlēšanām.

Kā teicis U.Ģērmanis: “Nekur nav teikts vai rakstīts, ka latvietim neizbēgami jābūt vientiesīgam.”

Photo by Karsten Würth (@inf1783) on Unsplash