Nesen ar bērniem bijām Pērnavā un centos salīdzināt, kā tad igauņi dzīvo. Par algām it kā skaidrs, tāpēc pievērsu īpašu uzmanību mājokļu stāvoklim. Mans secinājums (varbūt kļūdos) – kopumā ir vairāk “nosiltinātu” un atjaunotu daudzstāvu dzīvojamo māju nekā Latvijā un maz redzamas patiesi “bomzīgas” privātmājas. Iespaids tāds, ka vismaz ir sakārtota fasāde, ja nav bijusi rocība nopietnākam remontam. Gandrīz kā Rietumos.
Sāku sev uzdot jautājumu, ko varam darīt, lai nākošo 5-10 gadu laikā stipri uzlabotu Latvijas mājokļu stāvokli, t.sk., noplukušās fasādes, energo neefektīvās mājas, utt. Kas ir tie labākie valsts un pašvaldību instrumenti, kā tos var uzlabot, t.sk., lai neveidojas pilsētvides “brāķi”, kur ņemt naudu.
Vai izmantosim Briseles dotās iespējas?
Runājot par naudu, drīz sāksies sarunas ar Briseli par 2021-2027 ES fondu perioda naudas sadali, kas varētu būt vismaz 4 miljardi eiro. Jaunā konservatīvā partija (JKP) piedāvā mājokļu sakārtošanai atvēlēt vismaz 10% no kopējās aploksnes, kopā tie būtu ap 400 miljoniem eiro. Brisele par šādu ierosinājumu tikai priecātos, jo labi pārzina Latvijas dzīvojamā fonda slikto situāciju.
Ap 400 miljonu eiro ES finansējumu JKP piedāvātu sadalīt sekojoši:
Lielākā daļa vai aptuveni 200 miljoni eiro tiktu atvēlēti daudzdzīvokļu renovācijas programmai līdzīgi kā tas ir esošajā periodā (156 miljoni eiro). Tas ļautu sakārtot vismaz 1000-1500 daudzdzīvokļu namus, tomēr nopietni jādomā kā šo “siltināšanas” programmu vienkāršot, jo pašreiz programmas ieviešana ir pārāk birokrātiska un gausa.
Iespējams arī jādod lielāka teikšana namu apsaimniekotājiem: ja ir ekspertu vērtējums, ka steidzami jāveic energoefektivitātes darbi, tad, iespējams, varētu iztikt bez iedzīvotāju balsojuma, piesaistot Valsts Kases finansējumu.
Vēl arī jādomā, ko darīt ar daudzdzīvokļu namiem, kuros ekspertu vērtējumā nav vērts iegudīt to atjaunošanā vai ir nopietni drošības riski iedzīvotājiem, tāpēc drīzāk jājauc nost. Iespējams, nepieciešama atsevišķa finansējuma aploksne – piem., 30 miljonu eiro apmērā – šādiem gadījumiem, lai varētu kompensēt namu iedzīvotājus.
Vismaz 100 miljonus eiro atvēlēsim valsts atbalsta programmām ar grantu, garantiju vai lētu aizdevumu elementiem privāto mājokļu sakārtošanai un energoefektivitātes pasākumiem (ne tikai fasāde, arī jumts, izolācija, utt). Rietumeiropā ir dažādas valsts atbalsta programmas mājokļu sakārtošanai, ko ar valdības uzdevumu un ES fondu finansējuma piešķīrumu “Altum” varētu pielāgot Latvijas apstākļiem un sākt ieviest jau dažu mēnešu laikā.
Piem., Vācijas valsts banka Kreditanstalt für Wiederaufbau (KfW) ar komercbanku starpniecību piedāvā KfW-Efficiency House 55/70/85/100 programmu, kuras ietvaros iespējams saņemt līdz 100 000 eiro aizdevumu privātīpašumiem ar 0.75-0.85% procentu likmi un daļēju aizdevuma norakstīšanu 7.5%-27.5% apmērā, atkarībā no sasniegtā energoefektivitātes līmeņa. Otra iespēja ir saņemt 10%-30% grantu no kopējām energoefefktivitātes pasākumu izmaksām, arī atkarībā no tā kādi enerģijas ietaupījumi tiek sasniegti.
Atsevišķa KfW programma paredzēta jaunbūvējamām dzīvojamām mājām: jo mazāks plānotais enerģijas patēriņš jaunbūvē un siltuma zudumi, jo labāki aizdevuma nosacījumi: piem., fiksēta aizdevuma likme 1.66% ar iespēju, ka tiek dzēsti 5%, 10% vai 15% no aizdevuma, ja tiek sasniegti attiecīgi energoefektivitātes rādītāji.
Vēl es piedāvātu finansēt ar ES naudu – piem., 10 miljoniem eiro – pavisam vienkāršu māju krāsošanas programmu, kuras ietvaros valsts dotu par brīvu kvalitatīvu un attiecīgam objektam piemērotu krāsu un apmaksātu piem., 50% no krāsošanas darbiem, lai visiem, kas to vēlas, ir iespējams savest kārtībā savu privātīpašumu. Lai kontrolētu izmaksas, var sākt ar prioritārajām pilsētām (Kuldīga, Cēsis, Liepāja, Talsi, utt) vai tikai ar kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem, kas privātīpašumā vai kopīpašumā.
Vēl vismaz 100 miljonus eiro atvēlēsim valsts nozīmes vēsturiskās pilsētbuvniecības apbūves sakopšanai (piem., Tukuma, Kandavas, Saldus, Liepājas, Jēkabpils pilsētu vēsturiskie centri), valsts nozīmes kultūrvēsturiskā būvmantojuma sakopšanai (piem., dažādas dzīvojamās ēkas, īres nami, muižas, pilis) un valsts nozīmes industriālā mantojuma objektiem (piem., Daugavpils skrošu rūpnīca).
Šeit gan der atzīmēt, ka nav nepieciešams gaidīt līdz jaunajam ES fondu periodam, kas sāksies 2021.gadā, jo šogad Finansu ministrija veic esošā ES fondu perioda programmu ieviešanas izvērtējumu (mid-term review) un 2019.gadā valdībai būs jāpieņem lēmums, kurām nozarēm pārdalīt ES finansējumu no programmām, kas, dažādu iemeslu dēļ, nav uzsāktas vai nevar tikt realizētas laikā. Tādējādi, mājokļu atjaunošanas programmām varētu piešķirt nozīmīgu ES finansējumu jau sākot no 2019.gada.
Ko dara pašvaldības, būvvaldes un Ekonomikas ministrija?
Bez ES fondu atbalsta, arī pašvaldībām ir vairākas labas programmas nekustamā īpašuma sakārtošanai, piem. nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) atlaides vienkāršotām renovācijām un līdzfinansējums kultūrvēsturiskā būvmantojuma saglabāšanai Rīgā.
Jāsaka, šī Rīgas programma katru gadu uzņem apgriezienus un kopumā Rīgas centra namu vizuālais stāvoklis uzlabojas. Te gan jāatgādina, ka programmas finansējums ir tikai ap 1.5 miljonu eiro gadā, kas neļauj daudz straujāk sakārtot arī piem Maskavas forštates un citu ne-centra rajonu apbūvi. Tikmēr “Rīgas Satiksme” katru gadu nejēdzīgās subsīdijās no mūsu nodokļiem saņem ap 100 miljonus eiro.
Iespējams, visā valstī varētu tikt piemērota 50% atlaide NĪN maksājumam ēkas atjaunošanas gadījumā, piem., piecu gadu garumā, līdzīgi kā tas ir Rīgā. Pašreiz daudzviet NĪN atlaides dāvā bezmērķigi, šādi vismaz būtu stimuls veikt energoefektīvu renovāciju un būvniecību.
Vēl, protams, jautājums par to, cik (maz-)efektīvi strādā Ekonomikas ministrija, kuras saimniecībā ir mājokļu jautājumi un būvniecība, kā arī būvvaldes: cik tās kompetentas, gatavas rūpēties par kultūrvēsturisko būvmantojumu (piem., plastmasas logi vēsturiskās ēkās, reģipša apmetumi, ķīmiskas, nedabiskas krāsas), kādas apmācības un pārmaiņas nepieciešamas būvvalžu darba uzlabošanai. Piem., dažas būvvaldes aktīvi rada standartus, kritērijus tipveida elementiem vēsturiskās ēkās, izturas ar gaumi pret jaunbūvēm, bet lielākoties, mans iespaids, ļauj darīt būvētājiem tā, kā rocība atļauj.
Ceļā uz vienkāršību un ilgtspēju
Kopumā, manuprāt, lielākā problēma ir tieši sarežģītā birokrātija un vienkāršu nosacījumu un rekomendējošu vadlīniju trūkums, ko nav spējusi sakārtot Ekonomikas ministrija. Princips – jo vienkāršāk, jo labāk, nevis tik traki samudžinātais būvniecības likums. Var mācīties no Kuldīgas šajā jautājumā: ielikt finansējuma saņemšanas kritērijos ilgtspējības prasības krāsām, logiem un siltumizolācijas materiāliem, jo normas to neprasa un tas ir daļēji slikto risinājumu cēlonis.
Lai šo novērstu, viens risinājums būtu veidot sava veida “filtru” kvalitātes uzraudzības procesam, lai neveidotos “brāķi”, kā populārā raidījuma “Adreses” parādītie gadījumi. Viens variants būtu visiem renovācijas darbiem, kurus valsts tiešā vai netiešā veidā atbalsta, t.sk., ar ES fondu atbalstu vai Altum starpniecību, būtu jāsaņem akcepts no speciālas arhitektūras profesionāļu komisijas.
Viss manis aprakstītais, protams, nozīmētu daudzus gadus pastāvīgu un stabilu darbu esošiem un jauniem būvniekiem un restaurātoriem, un ieguvēji būtu iedzīvotāji un valsts pilsētvide, īpaši ņemot vērā, ka nauda nav no nodokļu maksātāju kabatām, bet gan ES finansējums. Būvnieku darbs un materiālu pirkumi, protams, nozīmē nodokļu atgriešanos valsts budžetā.
Sasummējot, esmu pārliecināts, ka ir un būs pieejamas lielas naudas dzīvojamā fonda un kultūrvēsturiskā būvmantojuma sakopšanai, tomēr ir gudri jāplāno, lai tā tiktu izmantota kvalitatīvi. Šī ir iespēja sakārtot Latviju nākošo 10 gadu laikā.