10 punktu plāns, kā ‘pārziemot’ Covid-19 triecienu ekonomikai

Valdība ir lēmusi līdz 12. maijam pagarināt ārkārtējo situāciju, un arvien biežāk sāk izskanēt viedokļi, kā, ievērojot epidemiologu norādījumus, sākt mazināt Covid-19 ierobežojumu ietekmi uz ekonomiku un kā pelnīt naudu pēckrīzes periodā. Piedāvāju savu 10 punktu skatījumu, kas nepieciešams, lai veiksmīgi “pārziemotu” Covid-19 triecienu ekonomikai.

1. Veidojam 3 miljardu eiro naudas rezervi. Kā jau tika minēts manā iepriekšējā rakstā, Eiropas Centrālās bankas (ECB) naudas drukājamā mašīna ir iedarbināta un Latvijai ir steidzami jāveido vismaz 3 miljardu eiro (ap 10% no IKP) ilgtermiņa finansējuma rezerve (pamatā ar 10–20 gadu obligācijām), lai pietiekami finansētu dīkstāves un bezdarbnieku pabalstus, slimības lapas un nodokļu maksājumu atlikšanu, kā arī būtiski palielinātu veselības, zinātnes un citu svarīgu nozaru finansējumu.

Pēdējo nedēļu laikā Latvija ir aizņēmusies apmēram pusi no manis minētajiem 3 miljardiem. Diemžēl atmaksas termiņi pārsvarā ir īsi – pēdējais miljards eiro ir aizņemts tikai uz 3 gadiem, kas īstermiņā nerisina parāda refinansēšanas problēmu. Ziemeļu Investīciju bankas 10 gadu pusmiljarda aizdevums ir pareizais virziens, un paliek cerība arī uz Eiropas Stabilitātes mehānisma 10–15 gadu aizdevumu, lai gan Latvijas “aizņemšanās kvota” varētu būt vien 600 miljoni eiro.

2. Atliekam fiskālās disciplīnas rāmjus. Neskatoties uz ievērojamu kritumu valsts budžeta ieņēmumu daļā, ir nepieciešami apjomīgi pretcikliski budžeta pasākumi, palielinot 2020. gada valsts budžeta izdevumus vismaz par 300 miljoniem eiro, lai izvairītos no ekonomiskās depresijas un neatkārtotu 2008. gada finanšu krīzes kļūdas, tostarp emigrācijas vilni.

Šajā ziņā valdība ir uzklausījusi ekonomistu padomus, un budžeta maks ir atvērts, tomēr pagaidām nauda pārāk gausi ieplūst ekonomikā smagnējās administrēšanas un dažu politiķu attieksmes dēļ. Uzskatu, ka tagad nav īstais laiks gremdēt uzņēmējus par pagātnes grēkiem un iedzīvotājus, kuri darbojušies valsts speciālo nodokļu režīmu ietvaros, nedrīkst uzskatīt par nodokļu nemaksātājiem. Dzenājot centus šodien, zaudēsim eiro rīt.

Lai gan valdība, izveidojot dīkstāves regulējumu, ir rīkojusies ātri, tā nosacījumi ir pārāk ierobežojoši, lai būtiski palīdzētu plašam darba ņēmēju lokam. Piemēram, bija plānots katru mēnesi dīkstāves pabalstos izmaksāt ap 65 miljoniem eiro, bet pagaidām izmaksāti vien knapi 5 miljoni. Uzskatu, ka dīkstāves regulējumam būtu jāspēj lielā mērā aizvietot negūtos ieņēmumus un vismaz daļēji noturēt iekšējo patēriņu, tādēļ izmaksu griestiem būtu jāsasniedz vismaz 1000 eiro un valstij būtu jāfinansē arī darbinieku daļējas dīkstāves režīms. Paredzu, ka dīkstāves pabalstus vajadzēs turpināt maksāt vismaz līdz šī gada beigām, jo naudas masa patēriņā strauji mazinās un ekonomikas atkopšanās nebūs ātra.

3. “Pludinām” Eiropas naudu ekonomikas stimulēšanai. Neapšaubāmi, ir īstais laiks stimulēt ekonomiku ar apjomīgiem infrastruktūras projektiem, piemēram, ceļu un tiltu būve, daudzdzīvokļu māju renovācijas, “Rail Baltica” uzsākšana rudens pusē utt. Svarīgi nodot īstenošanai pēc iespējas vairāk ES fondu projektu tuvāko mēnešu laikā, īpaši ar būvniecības komponenti, lai nauda strauji plūstu ekonomikā. Esmu rosinājis koalīcijā veidot “fast-track” koridoru “gatavajiem” ES fondu projektiem, tajā skaitā publisko iepirkumu procedūras, CFLA un ministriju saskaņošanas utt.

4. Uzraugām banku un lieltirgotāju uzvedību krīzes apstākļos. Ļoti svarīgi uzmanīt komercbanku un nebanku kreditētāju uzvedību šajā krīzes laikā, lai neatkārtotos visatļautība pret uzņēmumiem un iedzīvotājiem, ko piedzīvojām 2008.–2009. gada krīzes laikā. Es kā Saeimas finanšu sektora uzraudzības apakškomisijas vadītājs esmu lūdzis ziņot par gadījumiem, kad uzņēmumi vai privātpersonas saskaras ar banku vai nebanku kreditētāju rīcību, neatliekot pamatsummas, palielinot aizdevumu likmes vai citādi pasliktinot kredītlīguma nosacījumus. Banku uzraugs ir apliecinājis, ka bankas un nebanku sektors ar atsevišķiem izņēmumiem strādā atbildīgi un pagaidām nav nepieciešama iejaukšanās ar likuma stingrību.

Lai veicinātu ekonomikas kreditēšanu, vairāk jāiesaista vietējā kapitāla bankas, tām būtiski samazinot kapitāla pietiekamības rādītājus. Tajā pašā laikā pēc divu gadu sagatavošanās darbiem vajadzētu prioritizēt tās ABLV kreditoru pārbaudes (pārsvarā rezidentu nauda) no kopējiem pusotra miljarda eiro noguldījumiem, kuru rezultātā atbrīvotā naudu ātri nonāktu Latvijas ekonomikā, nevis sēdētu Latvijas Bankas kontos.

Arī “Altum” kā valsts bankas nozīme strauji pieaugs masveida kredītu un garantiju nodrošināšanā, kamēr privātbankas vēl vairāk samazina riska apetīti, tādēļ paredzu, ka “Altum” bilance pavisam īsā laikā vismaz dubultosies, īpaši, ja krīzes ietekmē tiks mazināts bieži vien kaitinošais Finanšu ministrijas administrētais valsts atbalsta regulējums un mainīta “grūtībās nonākuša uzņēmuma” definīcija ES fondu atbalstītājos finanšu instrumentos, kas neļāva daudziem uzņēmumiem izdzīvot iepriekšējās krīzes laikā.

Arī Latvijas Banka varētu sākt meklēt iespējas ECB aktīvu pirkšanas programmas ietvaros uzpirkt vismaz lielo Latvijas uzņēmumu izlaistās obligācijas, piemēram, sākot no 25 miljoniem eiro, lai mazinātu finansējuma atkarību no komercbankām.

Šajā kontekstā līdzīga uzraudzība kā finanšu sektoram noderētu arī lielajām tirdzniecības ķēdēm (tostarp zāļu lieltirgotavām un aptiekām), lai nepieļautu, ka krīzes aizsegā tiek nepamatoti celtas produktu cenas, un veikalu plauktos daudz vairāk nonāktu krīzes skarto Latvijas ražotāju produkcija.

5. Vairojam Latvijas labklājību ar pensiju kapitālu. Saeimas budžeta komisijā mani nepatīkami pārsteidza ziņa, ka Latvijas pensiju fondi no aptuveni 3 miljardu eiro uzkrājuma pēdējo nedēļu laikā ir zaudējuši vairākus simtus miljonu eiro pasaules biržu straujo kritumu dēļ, tādēļ ir steidzami nepieciešami grozījumi valsts fondēto pensiju likumā, lai atļautu daudz lielākas pensiju fondu investīcijas Latvijas ekonomikā, tostarp meža un lauksaimniecības zemes aktīvos, nekustamā īpašuma projektos utt., kā to dara Skandināvijas valstu ekonomikas. Nav pareizi, ka mēs zaudējam daļu nopelnītās pensiju naudas “Apple” vai “Deutsche Bank” akcijās, ja to pašu naudu varētu ieguldīt Latvijas ekonomikā un ilgtermiņa aktīvos.

6. Izcīnām jaunus eksporta tirgus. Piekrītu LIAA vadītājam Kasparam Rožkalnam, ka šī krīze var būt lieliska iespēja Latvijas eksportētājiem ielauzties globālo un reģionālo uzņēmumu piegāžu ķēdēs. Piemēram, daudzi vācu ražotāji satraukušies, ka nevarēs pilnvērtīgi atjaunot ražošanu, jo piegādes ķēdes vēsturiski cieši saistītas ar Ziemeļitālijas ražotājiem, kuru vietu vismaz atsevišķos gadījumos varētu pārņemt Latvijas eksportētāji. Tāpat Eiropas uzņēmumi var nonākt pie secinājuma, ka ilgtermiņā neatmaksājas tālas un sarežģītas piegāžu ķēdes ar Āzijas ražotājiem.

Tā kā turpina darboties kravu pārvadājumi un pakalpojumu sniegšana attālināti, Latvija var izmantot šo situāciju, lai uzlabotu savas pozīcijas starptautiskajā tirgū un iegūtu jaunas nišas. Kāds uzņēmējs man stāstīja, ka iepriekš, lai noslēgtu kādu darījumu ASV, vajadzēja lidot satikties, parakstīt līgumu klātienē utt., bet tagad arī tur cilvēki ir atvērtāki dažādiem piedāvājumiem no citām valstīm, bieži vien pietiek ar kontakta uzsākšanu “LinkedIn” un tam sekojošu videokonferenci. Mums jāmāk šīs iespējas izmantot, jo visi – gan Ņujorkā, gan Rīgā, gan Daugavpilī – sēž mājās līdzīgos apstākļos.

Būtiski, ka valsts īpaši nāk pretī mazajiem uzņēmējiem e-komercijas apgūšanā. Pašlaik mazie veikali, uzņēmumi, pašnodarbinātie un pakalpojumu sniedzēji īsti neprot izveidot efektīvas e-komercijas platformas, lai tirgotos attālināti.

7. Ieguldām darbaspēka zināšanu transformācijā. Ir nepieciešama jauna domāšana un naudas sadale bezdarbnieku un pieaugušo izglītības jomā. No iepriekšējās krīzes ir skaidrs, ka neatmaksājas mest lielu naudu “simtlatnieku” veida programmās, kas nedod jaunas zināšanas un prasmes bezdarbniekiem, bet drīzāk Eiropas nauda jādod pa tiešo vidējas un augstas pievienotās vērtības ražojošām un eksportējošām nozarēm, lai tās pašas organizē trūkstošā darbaspēka apmācības darba vidē. Nākamie 6–9 mēneši ir jāizmanto, lai veiktu darbaspēka transformāciju uz tādu, kas ir daudz kvalificētāks, ar efektīvākām digitālajām un tehniskajām prasmēm, bet “Altum” jāpalīdz ar beznodrošinājuma starta kapitālu uzņēmīgākajiem.

8. Noņemam pagātnes parādu nastu. Lai sagatavotos gaidāmajam Covid-19 krīzes vilnim, ir jāsakārto vēl iepriekšējās krīzes maksātnespējas sekas. Piemēram, valdība šonedēļ atbalstīja Tieslietu ministrijas iniciatīvu, ar kuru plānots personām, kurām ir zemi ienākumi un parādsaistību apmērs līdz 5000 eiro, noteiktā kārtībā atbrīvoties no ātro kredītu parādsaistībām. Pie tā nedrīkst apstāties, un, kā ieteikusi Latvijas Banka, ir nepieciešams norakstīt arī neatgūstamos banku parādus no 2008.–2009. gada krīzes, lai uzlabotu uzņēmumu un iedzīvotāju bilances un pēckrīzes periodā bankas atsāktu plašāku kreditēšanu.

9. Veidojam attālinātā darba kultūru. Covid-19 krīze ir būtiski mainījusi mūsu priekšstatus par darba vidi un iespējām veikt darba uzdevumus efektīvi attālinātā režīmā. Covid-19 ierobežojumiem izbeidzoties, daudziem liksies nesaprotami, kādēļ ik dienu jāpavada 1,5–2 stundas transportā no un uz darbu, ja to pašu laiku var izmantot efektīvam darbam mājas apstākļos. Daļu ikdienas sanāksmju būsim iemācījušies pārnest uz digitālo vidi. Uzņēmumu reģistra, notāra, būvniecības saskaņošanas, ārsta konsultāciju attālinātie pakalpojumi būs stipri uzlaboti utt. Mazināsies vides piesārņojums, ģimenēs būs vairāk laika bērniem.

Domāju, ka valdībai vajadzētu atbalstīt šādu darba vides attīstības virzienu un tādi darba devēja izdevumi, kas saistīti ar attālinātā darba nodrošināšanu tā darbiniekiem, tostarp mobilo sakaru un darbavietas mājās iekārtošanas izmaksu segšana, būtu atbalstāmi ar UIN un IIN nodokļu stimuliem.

10. Piesaistām intelektuālo kapitālu no pasaules un diasporas. Ja Latvijai izdosies veiksmīgi “noturēt ekonomiku” (piemēram, kopējais IKP kritums ne lielāks par 10%), mūsu algu līmenis turpinās piesaistīt “smadzenes” no Ukrainas, Baltkrievijas, Indijas un citām zemēm augstas pievienotās vērtības sektoros, īpaši IKT pakalpojumu eksportā, augstas pievienotās vērtības produktu ražošanā, inženierzinātnēs utt. Šīs nozares – ar augsti izglītota darbaspēka piesaisti no nabadzīgām valstīm – ir Latvijas lielā iespēja nākotnē “ielauzties” attīstīto valstu līgā.

Varbūt paradoksāli, bet Covid-19 izraisītās ikdienas dzīves pārmaiņas un dzīves vērtību pārskatīšana komplektā ar labām darba iespējām varētu rosināt lielāku skaitu valstspiederīgo atgriezties uz dzīvi Latvijā. Pat ja piedāvātais atalgojuma līmenis Latvijā atpaliks no tā, ko maksā mītnes zemē, var nostrādāt emocionālais faktors: vēlme pēc māju un piederības sajūtas, draugu un ģimenes tuvums, doma par bērnu saknēm un identitāti. Latvija var piedāvāt būtiskus dzīves kvalitātes uzlabojumus: tīra, droša vide, nav pārapdzīvotības un lielu sastrēgumu, ir laba izglītības un veselības sistēma, neskaitāmi kultūras pasākumi utt.

Noslēgumā – ir skaidrs, ka, neskatoties uz ekonomisko ietekmi, noteikti pasākumi attiecībā uz Covid-19 riska grupu veselības uzraudzību būs jāturpina arī pēc ierobežojumu atcelšanas un būs jāsaglabā sistēmiska dezinfekcija, apmeklētāju plūsmas kontrole veikalos, daudz plašāka valsts apmaksātu Covid-19 analīžu veikšana utt. Katrā darbavietā un sabiedriskā vietā stingrā epidemiologu uzraudzībā būs jāizstrādā savs rīcības algoritms, kā maksimāli pasargāt cilvēkus no inficēšanās un vīrusa izplatības.

Jau šodien jārisina jautājums, kā efektīvi kontrolēsim saslimušo pašizolēšanos, kā maksimāli ātri identificēsim inficētos plašākā sabiedrībā utt. Piemēram, Latvija ir viena no mobilā interneta lietošanas līderēm pasaulē: šī ir iespēja parādīt, ka mēs spējam ar Covid-19 cīnīties gudri, mazinot ietekmi uz ikdienas soli, izmantojot jaunākās tehnoloģijas un aplikācijas, kā to dara Singapūrā, Korejā vai Taivānā.

Es redzu, ka Covid-19 negaisa mākonim ir arī vairākas sudraba maliņas – no šīs krīzes mēs kopā varam iziet vēl gudrāki un rosīgāki nekā agrāk un ekonomiku uzlikt uz vēl stingrākiem pamatiem nekā līdz šim. Man ir sajūta, ka Latvijas sabiedrība spēj un spēs mobilizēties un pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s